naked
pa kalniem un lejām.

no rīta pie mums mājās ielauzās/iebrida/ieskrēja/ieradās šizofrēniķis radinieks, kurš saka, ka mana mammīte viņu ir mēģinājusi indēt un ka mūsu māja patiesībā pieder viņam. šis tēta brālēns jau no agras bērnības manī ir izraisījis pretīgumu - kopš tā laika, kad viņš sāka mēģināt man uzmākties. un es ātri, ātri tinos prom, pat nepaēdusi brokastis, kamēr tētis mēģināja izsaukt ātros. bet tomēr bailīgi.

vakar aizgāju padzīvojos pie basista pa slimnīcu, 2 stundas kā iekritušas melnajā akacī - laiks aizskrēja, pilnīgi nemanot. skumji, ka viņš brauks prom.

JRT kinolektorijā noskatījāmies ar Daci filmu Naked. tik... netīri cilvēcīga. bohēmas ne-labā puse. par to, kāds tad izmisums, kad nav nekā. kad esi aiz-bohēmojies tik tālu, ka esi naked - ne fiziski, bet morāli kails. kad nav vairs nekā, kam pieķerties - tikai izmisums un skumjas, un pārliecība, ka Dievs ir ļaunums. un filmas beigas ar Džonija klibojumu lejup pa saules pielietu ielu [metafora?] mani apstulbināja, atbruņoja un iedeva pa galvu. tikai tā Freiberga lekcija no sākuma izbesīja - par kino nav jārunā, runāšana par kino ir tikai daiļliteratūra ar sacenšanos par spēcīgākajiem epitetiem. nevajag.