vārgs izsauciens internetos, ko cerams kāds sadzirdēs: es pēdējā gada laikā ļoti dāsni esmu devusi citiem cilvēkiem savas grāmatas, it sevišķi dzeju. mans devīgums komplektā ar visnotaļ nogurdinošām atmiņas īpatnībām (es atceros grāmatas vāka izskatu, ne nosaukumu, bet ir baigi grūti atrast to savu svarīgo kult teor antoloģiju, ko kādam aizdevu, pēc vāka apraksta vien) nozīmē arī to, ka man nav ne jausmas, kur aizklejojušas dažas no manām mīļākajām pēdējo gadu grāmatām. es, protams, arī neatceros, kas tās ir par grāmatām, vien tāda nomācoša sajūta, ka kaut kas bija, bet vairs nav. (no otras puses, vai tā nav adulting definīcija kā tāda?)

vienvārdsakot, ja pie jums ir nokļuvušas grāmatas, kas, iespējams, nākušas no manis, es labprāt tās sasauktu atpakaļ mājās. un arī no tām ļoti random grāmatām, kas ir uzradušās pie manis, es arī labprāt gribētu tikt vaļā. kāds viesis, šķiet, reiz aizmirsa, piemēram, ''Dvēseļu puteni''. bet vispār pēc vienas no manām episkajām mājballēm pie manis ir palikusi arī random bieza sega un vīriešu jaka. sega pat ir mazāk mulsinoši.