vakar saskāros ar to, ka mani kāds kādam stādīja priekšā kā kāda cita bijušo meiteni, bet mēs ar to vīrieti bijām kopā pirms četriem gadiem uz pāris mēnešiem.
tas bija īsi pēc tam, kad, pēc ieiešanas pāris vietās, kas ir pilnas ar cilvēkiem, priekpilni secināju, ka nevienu te nepazīstu - tā klaustrofobiskā Rīgas sajūta reizēm tieši nāk no tā, ka, kur vien ej, priekšā bijušie klasesbiedri, bērnudārza biedri, studiju biedri, kolēģi no dažādām dzīves jomām, cilvēki, kurus esi kādreiz dažādos dzīves periodos kaut kur redzējis (un paliek arvien grūtāk saprast, kur tieši, jo tās jomas un tvēriens paliek arvien savstarpēji nesaistītāks).

un tad, lūk, izrādās, ka tevi var definēt ne tikai kā tur tādu un tādu jomas pārstāvi, pirms pāris dienām mani ļoti nicinoši uzrunāja par ''kinokritiķes kundzi'', jo man bija viedoklis par filmu, es nezināju, kā lai viņiem pieklājīgi pasaka, ka es vispār to arī daru, bet reizēm tu esi vienkārši tur personas x bijusī draudzene. kas pats par sevi nav nekas tāds, vienkārši šis gadījums, kad runa ir par kaut ko tādu, kas vispār bija ļoti sen un uz salīdzinoši īsu laiku, likās pārsteidzošs.