nopirku jaunu vecu riteni, tāds drusku omafiets, kas tomēr der arī garākiem izbraucieniem, un jau tā atbraukt no vefa līdz mājām bija pavisam, pavisam viegli un labi. drusku sāpēja sirds, pērkot šo riteni, un ne tikai tāpēc, ka liela daļa honorāra tajā aizgāja (otra liela daļa tika iztērēta, sapērkoties dzeju internetā. man patīk manas pēdējā laika prioritātes), bet tāpēc, ka liekas - vecais jau vēl gana labs. bet šis īsais un ļoti, ļoti ērtais izbrauciens parādīja, ka tā gluži nav, es vienkārši biju pieradusi pie tā, ka braukt ar riteni ir grūti, vienmēr ir jāaizelšas un pēc 3. kilometra sāk sāpēt kājas. bet man, protams, vienkārši bija ļoti slikts ritenis. pārsteidzoši, vai ne.

bet vēl arī šajā pēkšņajā atklāsmē ir pārsteidzoši tas, cik viegli es pierodu pie tā, ka kaut kas nav gana ērti. nevis kaut ko pamainu un pielāgoju, bet samierinos, ka nu jā, tā jau laikam vajag būt, riteņbraukšana ir mokoša, viss ir sāpes. drošvien būtu svētīgi no šī paraduma atradināties, ņemot vērā to, ka stāsts jau nav tikai par riteņiem un krekliem, bet sirdsapziņām, kā parasti.