es šonakt palikšu līdz pusnaktij nomodā, lai skatītos, kā mainās datums. jo tad, kad pārejam uz martu, viss paliks mazliet labāk, es sev katru gadu saku. bet šogad patiesībā neko baigi daudz labāk nevajag, nav nekā tāda baisa, kas ir pārlieku daudz, pārlieku traki, ir tikai tas, ka ir pārgurums, nepārejoša sajūta, ka mutē smeļas ūdens - bet, palasot savu cibu gadu griezumā, es acīmredzot tā regulāri jūtos - un neizpratne, kur palika februāris.

bet vienlaikus ir jau bijis tik ļoti, ļoti daudz. un rīt mēs brauksim pēc glāzēm, pēc 16 mm filmām, kurās redzama Sanktpēterburga 20. gadsimta sākumā, pēc vīniem un pēc dažādām lietām, izliksim pa visām telpām priekpilnus karodziņus un ignorēsim to visu sviestaino situāciju, kurā esam nokļuvuši, un svinēsim arī spītu, kas, kā liekas, ir viens no vadmotīviem tam, kā vispār šī vieta ir tik ilgi dažādās struktūrās izdzīvojusi.

spīts un drosme.