visu dienu bija tāda priekpilna satraukuma sajūta, ka liekas - notiks kaut kas labs. nu, īsti par to, vai kaut kas labs, nezinu, bet galu galā tiešām kaut kas arī notika.

proti, sēžot pie mammas kabinetā uz slimnieku kušetes, nogāzos ar visu kušeti sev uz kājas. it kā nekas nopietns, nu, ja neskaita milzīgu zilumu, brūci un pieaugošas sāpes, bet, protams, sekas varēja būt smagākas.
bet tad nu es tur sēdēju mammas kabinetā ar no kaut kurienes izvilktu aukstu šampja pudeli pie kājas, rakstīju Alisei un ļoti skaļi smējos, jo blakus kabinets ir brūču aprūpes kabinets, savukārt pretī - sāpju aprūpes kabinets.

šodiena vispār ir bijusi ļoti, ļoti jocīga diena. un tā pat vēl nav galā.