par to, cik nepateicīgi īsa ir mana atmiņa

sestdien visu dienu strādāju un īgni nopūtos, ka neatceros, kad pēdējo reizi darīju kaut ko *sev*, kaut ko, kas nav darbs vai studijas (kaut arī, protams, manā gadījumā doktorantūra ir projekts sev, jo kam mūsdienās vajag kultūras teorijas doktorus). tad tomēr atcerējos, ka iepriekšējā nedēļā biju uz Persiešu valodas stundām, izlasīju divas dzejas grāmatas, kā arī biju brīnišķīgā brančā uz Fat Pumpkin un vārda dienas svinībās bija jauki draugi, daudz joku un spēle, kur es varēju izlikties par ekstrasensu.

vakar savukārt mammai nopūtos, ka es vispār tik sen neesmu nekur aizbraukusi. mamma paskatījās uz mani drusku lielā neticībā un prasīja, vai tad mans lielais divarpus nedēļu ilgais ceļojums pa trīs valstīm nemaz ne tik sen neskaitās. biju jau par to piemirsusi, godīgi sakot.