tīrot salātlapas un gatavojot savas sviestmaizes, ar sviestmaizēm, protams, saprotot visvieglākās un visbezgaršīgākās galetes, jo nāk svētki un nāk pēdējā iespēja mini gavēnītim pirms tiem, vārdsakot, es piedzīvoju tādu kā epifāniju, tādu kā pēkšņu atklāsmi par to, kāpēc pēdējā laikā neadekvāti stulbi un nesakarīgi cilvēki ir ieguvuši un turpina iegūt arvien lielāku atbalstu, mīlestību un popularitāti.

skatoties uz visām YouTube tēmām un lietām, viens aspekts, kas visu laiku lien ārā, ir tas, ka cilvēkus - skatītājus, klausītājus, teju mūs visus, kas piedalāmies šajā participatory culture izpausmē vai arī to tikai novērojam, ļoti interesē autentiskums. es ļoti daudz cīnījos, rakstot savu maģ. darbu, ar to, kā definēt autentiskumu. kā, diez, tu vari to izmērīt blogā? filmā? dzejolī? kas tā vispār ir par tādu mākslas darba kvalitāti, un ko tas vispār nozīmē YouTube darbu autoram? tie, starp citu, ir manu tālāko rakstu darbu jautājumi, bet tas tā. un lūk, lai vai kas tas autentiskums ir, lai kāda galu galā ir tā darba definīcija mākslas darbu analīzē, var skaidri redzēt, ka publiskajā sfērā arvien lielāku svaru gūst cilvēki, kuri vai nu ir, vai nu vismaz prasmīgi rada iespaidu, ka viņi ir autentiski. nu, izņemot Putinu, kurš ir ieņēmis ļoti konkrētu lomu, bet tas tā. piemēram, tas pats nelaimīgais Tramps salīdzinājumā ar to pašu nabaga Klintoni: var skaidri redzēt, ka Tramps saka to, kas viņam ir uz mēles, bet Hilarija vārdus izvēlas apdomīgi, ar tiem lieki nemētājoties, jo ir pieradusi, ka par vārdiem ir jāatbild. un tāpēc, ka mums laikam ir kaut kādas ilgas pēc autentiskuma, ''jo gribas kaut ko no tīra mazliet'', šoreiz - tīra autentiskuma, cilvēki ļoti uz to pavelkas.

autentiskums mākslā gan nes krietni maigākas sekas, liekas, nekā politikā. es patiesībā nezinu, kad iepriekš pie varas ir bijuši tik daudz šķietami autentiski vadoņi vienlaikus kā šobrīd.