vakar atklāšanā noskatījos Dugma: The Button. filma ārprātīgi jaudīga, un filma ļoti, ļoti palien zem ādas. tā ļoti dziļi palien zem ādas, ja godīgi, un tur arī paliek, jo kaut kā sāc atcerēties visas dažādās situācijas arī šeit, pie mums, pie 'normāliem' cilvēkiem, kur jūti, ka otram kļūsti tikai par bezsejainu masu, par šķērsli, kurā vienkārši esi dehumanizēta vienība, kurai nav īsti pat tiesību eksistēt. es atcerējos visas sarunas, kur kāds man teicis, ka es degšu ellē par kaut kādām savām darbībām, kur kāds ir izteicies par citiem, ka viņiem jau nav tiesību eksistēt, jo viņi ir tādi vai šitādi, un, kaut arī, protams, ir milzīga starpība starp vārdiem ('tu esi neticīgais, tu dzīvo grēkā, tu degsi ellē') un darbiem, kas ir šo bārdaino un priekpilno onkuļu mērķis, tas gļuks galvā jau ir viens un tas pats.

un tāpēc pēc filmas es teicu režisoram, ka filma man atgādināja - uzticēties cilvēkiem var būt ļoti bīstami, jo es nu jau esmu diezgan pārliecināta, ka attiecīgos apstākļos un pēc pietiekami liela spiediena jebkurš var saspiesties un aizrauties ar ekstrēmām idejām, lai vai kādā formātā.
un kā lai no tā sevi pasargā, es tiešām vairs nezinu. bet laikam pašrefleksija palīdz, lai nezaudētu saikni ar realitāti, kas ir šeit un tagad.

bet filmu noteikti iesaku ar visiem īkšķiem un daudzām izsaukuma zīmēm. ļoti neērta, ļoti zem ādas palienoša filma, kas tiešām ir ārpus laba un ļauna.