jāpieraksta galvā skrienošās domas, pirms tās pavisam pazūd

- noskatījos "atcerēties vai aizmirst", kas pilnīgi noteikti ir viena no vislielākajām čerņām, ko lv kino esmu redzējusi. ja tā padomā, Streičs "Limuzīnu" un "Atcerēties vai aizmirst" pabeidza vienā gadā, un šīs filmas nevarētu būt atšķirīgākas viena no otras. un šis stāsts par sievieti, kurai kļūdas pēc slimnīcā pasaka, ka viņas dēls nomira, un viņa panikā adoptē citas bērnu, lai tikai vīram neteiktu, ka viņam nav dēla, un, kad izrādās, ka viņas dēls tomēr ir dzīvs, viņa mazliet sāk jukt prātā un visu noklusē, lai tikai vīrs viņu turpinātu mīlēt - nu, diezgan ļoti sažņaudz pakrūti un šokē.
domāju arī par to, kas nāca prātā, skatoties, piemēram, "Šķēps un roze" - ka tur vecais Grēve ir tik ļoti cilvēcīgs, tik ļoti dzīvs ļaunais tēls, kuru nenosoda un nepārmāca morāles vārdā, bet ko izskaidro un kura rīcības motīvus pamato, un kura pat mazliet paliek žēl, kad filma beidzas. un tad kaut kā rodas tāds jautājums kaut kur fonā par to, kāpēc ir tāda sajūta, ka šīs filmas rada tādu kontrastainu ainu ar mūsdienām, un mūsdienas zaudē, jo viss pamazām tiek arvien stingrāk iekrāsots melnos vai baltos toņos, moralizēšana iet uz urrā, un iespējamība, ka lietu daba un norises ir daudz sarežģītākas un daudzslāņainākas, tiek diezgan pamatīgi apšņikāta.
bet, protams, es arī zinu, ka tā ir iluzora sajūta, kas veidojas no tā, ka kaut kā pašai liekas, ka man apkārt ik pa brīdim uzrodas pārāk stingri moralizētāji, kuriem nav izpratnes, bet ir viedoklis, līdz ar to ir pārsteidzoši redzēt, ka pat diezgan visādi citādi padomiskās filmās ir daudz lielāka izpratne par cilvēka šķautnēm.

- joprojām līdz galam nezinu, kā vajadzētu runāt par kino. kādreiz, kad biju maziņa/-āka nekā šobrīd, gāju uz Viktora Freiberga lektorijiem un besījos, jo likās, ka runāt par kino, tā ir daiļliteratūra. un tad bija periods, kad es varēju noformulēt savu viedokli par kādu filmu tikai tad, kad biju iepazinusies ar citu viedokļiem, jo likās, ka tas palīdz pamanīt visus aspektus. un to, kā ir šobrīd, es īsti vēl nezinu, jo kaut kā brīžiem ir sajūta, ka daudz ko līdz galam nesaprotu - padomju vides smalkie foni, atsauces, nodevas laikam, detaļas, ko man kā šo periodu nepiedzīvojušai ir grūti saprast.

- un, runājot par lietām no padomju filmām, ko man grūti saprast: kāpēc sievietēm tik bieži ir parūkas filmās? tb, filmas tēli nēsā parūkas, un tas ir ļoti uzskatāmi. man stāstīja, ka parūkas vienkārši bija modē, bet tas, protams, rada arvien vairāk jautājumu.