nu jau darbā tāds regulārais joks ir par to, lai man izdodas atrast mājas. jo ziniet, manas kognitīvās spējas pēdējā laikā ir tik vājprātīgi sliktas, ka man ir kauns. es sataisu līgumus ar tulkiem, bet aizmirstu par līgumiem ar lektoriem. aizmirstu pieņemšanas-nodošanas aktus, krītu panikā par to, ka tāmēs un izrakstos nesakrīt cipari, nepiefiksējot, ka vienkārši tāmē nav ierakstīti divi maksājumi. es pinos ar cipariem, pinos ar laikiem un vienkārši cenšos atrisināt lietas pa vienai, bet ne vienmēr sanāk, un tad viss šausmīgi uzkaras un ir pilnīga katastrofa. iespējams, tas ir tāpēc, ka man ir ikgadējais slimumiņš, kas piemeklē pēc festivāla. iespējams, tas ir tāpēc, ka pēdējo četru mēnešu laikā iespaidu ir bijis tik daudz, ka smadzenes vienkārši objektīvu iemeslu dēļ ir pilnīgi uzkārušās. iespējams, tur ir vēl simtiem citu iemeslu. bet svarīgākais ir tas, ka es rīt braucu mājās, tfu, pie mat., man ir šausmīgs klepus un ļoti aptuvenas prāta spējas, un man ir bail, ka es apmaldīšos, jo man nav atslēgas, bet atslēgas ir pie Liekes, kura savukārt būs darbā, un tas viss ir šausmīgi sarežģīti, jo iesaista Amsterdamas satiksmi, un man riebjas Amsterdamas sabiedriskais transports, un vienīgais veids, kā es tajā pilsētā jūtos droši, ir uz riteņa. bet braukt ar riteni un čemodānu ir ļoti grūti. grūtāk, nekā uz riteņa vest ziemassvētku eglīti un/vai galdiņu. true story.

bet vispār šis ir tik briesmīgi. es esmu tik ļoti.. uzkārusies, ka man ir tiešām ļoti bail par to, vai viss ar mani ir kārtībā. nu tādā līmenī, ka es skatījos uz savu rītdienas lidmašīnas biļeti, kur skaidri un gaiši ir rakstīts, ka izlidošana ir 7:35, un tikai pēc piecām minūtēm man pieleca, ka, iespējams, būs par vēlu, ja es ieradīšos lidostā ap 8iem no rīta.

i need a break, vienvārdsakot. pat kolēģe novēlēja atpūsties un kļūt mazliet konstruktīvākai, nekā esmu bijusi pēdējās pāris dienas.