mans mīļākais īsfilmu režisors, kā izrādās, ir arī modelis, kas, protams, ir likumsakarīgi, ņemot vērā to, cik viņš ir skaists. lietas, ko atklāj, kad sāc meklēt viesu fotogrāfijas. un tas savukārt man atgādina to, ka man Amsterdamā bija tāds viens pasniedzējs, ļoti savāds, jo kontrastains, kungs, tāds izteikts mačo-kovbojs, kurš mums pasniedza dzejas analīzi, un tad kāds atklāja, ka viņš vispār bija Calvin Klein apakšveļas(?) modelis. ar kolēģēm šodien nospriedām, ka nu ja, visādi gadās, kuļtūrā maz var nopelnīt. un ka vispār varētu taisīt režisoru-modeļu skates, jo tādu, starp citu, nav mazums.

un tad vēl šodien es atcerējos, ka man nav daudz ambīciju un mērķu dzīvei, bet viens ir tāds liels un apjomīgs, un nezinu, vai kādreiz sanāks, bet pēc idejas es ļoti gribētu līdzināties Rafaēlam, savam visu laiku mīļākajam pasniedzējam, kurš mēdza iesākt savus stāstus ar tādiem ievadiem kā back in the seventies when I was hichthiking through Peru, I met these shamans... un šodien, kas es sāku vienu stāstu ar paskaidrojumu, ka reiz gadījās svinēt Lieldienas mazā Polijas ciematā, kur dzīvoja aptuveni 500 cilvēki, un kādi 498 no viņiem Lieldienu sestdienas vakarā gāja baznīcas procesijā ar salūtu un vietējo orķestri, es sapratu, ka varbūt arī sasniegt Rafaēla līmeni nebūtu neiespējami. vienīgi viņš ir daudzreiz gudrāks par mani un vispār lielisks. bet izskatās, ka tas randomness gars tomēr man arī ir pielipis.

un vēl, šodien viss ir tik ļoti līdz kaklam, ka pavadīšu nakti, pērkot biļetes pa Eiropu. reizēm vajag.