teikt, ka šodiena ir bijusi ļoti jocīga diena, būtu riktīgs understatement. rīts sākās ar drāmu, kam sekoja brauciens uz rīgu, kam sekoja brauciens uz darbu, kura priekšā (ticu, ka joprojām) ir milzīga smilšu kaudze, pēc darba sekoja lekšana cauri un pāri kaudzei un netīro pēdu mazgāšana Vecrīgas lietus peļķēs, un tad jau viss palika arvien dīvaināk un jocīgāk, un man nu jau ir ļoti daudz zilumu - bet tie tādi labi zilumi, kas liecina, ka esi labi pavadījis laiku; piemēram, man abas kājas ir milzīgos zilumos pēc sestdienas episkā futbola, un plecs vēl ir ar zilumu no nokrišanas laivā vēkšpēdus. un tagad, kad es ļoti gribētu savas jau atkal briesmīgi netīrās pēdas izmazgāt, pēkšņi izrādās, ka mums pa krānu tek tikai ļoti karsts ūdens. nu tāds, kas kūp.

dzīve, es tev esmu bieži prasījusi, lai esi interesanta; vai tagad tu varētu būt normāla un paredzama? nu tā, ar santehniķiem, kuri atsaucas, ar ūdeni, kas tek saprātīgās temperatūrās, ar vienmērīgu spiedienu izlietnē, un ar citām normalitātes pazīmēm.