man vakar krogā bija ļoti gara saruna ar draudziņu, kurš teica aptuveni tā, ka ''es jau atļaujos būt tāds tikai pret tevi, jo zinu - tu sapratīsi un neaiziesi prom.'' līdzīga saruna bija vēl nesen ar citu draudzeni, un tas viss atsauc atmiņā dažādus tekstus no jaunām dienām, nu, tā parastā loģika, ka, ja sit, tad mīl, un visvairāk sāpina tos tuvākos. un, godīgi sakot, jo vairāk es par to domāju, jo idiotiskāk man šis liekas. nav nekādu attaisnojumu būt pretīgam pret citiem cilvēkiem, kur nu vēl pret cilvēkiem, kuri tev palīdz dzīvot ikdienā.
nu lūk, un es par šo esmu sacepusies, man šī liekas ļoti savāda un nepareiza pieeja, un protamsprotamsprotams, es arī tā daru, vairs nē, vismaz ļoti apzināti par to visu laiku domāju, es ļoti cenšos, ne vienmēr sanāk, es zinu, ka kādreiz ar šādu pašu pieeju esmu traumējusi Arnyyy un bijusi izcili netaisna pret viņu, un man liekas, es beidzot sapratu, kāpēc šis domāšanas veids man liekas tik ļoti nepareizs. kaut kādā mērā tas leģitimizē būšanu par pilnīgu dikhedu pret citiem it kā mīlestības vārdā.

bet tā taču nav mīlestība, tā ir savu samazgu izgāšana uz citiem cilvēkiem. tas, liekas, ir vieglākais veids, kā izgāzt savas samazgas. bet noteikti arī destruktīvākais un negodīgākais.