ak, sīrupiņ. skatos Riga IFF programmu, atzīmēju filmas, kuras noteikti jānoskatās starp visiem citiem darbiem, un mulstu par to, ka vairs īsti neznu, kā skatīties filmas, kas garākas par 30 min. atceros, kā vēl pirms daudziem gadiem mēdzām dalīt austiņas arsenālā, tas bija tik skaisti un romantiski, sēdēt zālē daudzas stundas vienā vakarā, skatīties filmas, īsti nezinot, kas tās būs par filmām, ārā vienmēr bija rudens, tāds labs un smaržīgs rudens, un tas bija tik skaisti. un reizēm, kad man viss beidzās ap pusnakti, mani mājās veda kāds draugs, kurš palika uz pēdējo seansu solidaritātes vārdā. man nez kāpēc nekad neienāca prātā pateikt, ka es nevaru palikt līdz galam, līdz visas programmas beigām, jo tas likās tik loģiski - ja reiz sākam sešos vakarā, tad arī līdz pusnaktij.

meanwhile in reality, atrodu sevi arvien jocīgākos statusos un formās. sāku kārtot māju, pat uztaisīju ēdienu, mēģinu tikt vaļā no muguras sāpēm un no tā, ka dzīvoklis vairs neliekas mīlīgs, kā arī aukstuma. pēdējais punkts gan ir visgrūtāk labojamais.

vienvārdsakot, ceturtdienas vakarā esmu mājās viena un bez plāniem iet ārā, šodiena ir bijusi pārsteidzoši normāla - skola, pāris telefona zvani, pāris darbi un tāmes, un tas viss liekas tik ļoti normāli, ka joprojām pārsteidz. nekādu sabrukumu, nekādu negaidītu pārsteigumu, un izrādās, tas mani var pārsteigt.