par to pašu
godīgi sakot, man pa visu savu mūžu ir piederējusi tikai viena Potera grāmata - otrā. man, liekas, bija 12(vai tomēr 11, neatceros) gadi, pirmo reizi mūžā braucu uz vasaras nometni, un nopirkām Potera grāmatu, lai ir ko lasīt. tas nekas, ka izlasīju jau vakaru pirms aizbraukšanas uz nometni, ņēmu līdzi vienalga. grāmata, godīgi sakot, ir visvājākā no visām. nometne bija drausmīga, atmiņas no tās man ir palikušas ļoti, ļoti sliktas, bet tas bija tīri personisku iemeslu pēc. toreiz es vēl trenējos volejbolu, man nebija īpaši labas attiecības ar savām komandas biedrenēm, biju tas atstumtais. tad nu kamēr visi mētājās apkārt, gāja uz pilsētu - nometne bija netālu no Limbažiem - vai tusēja ar krutajiem volejbolistiem, es sēdēju istabiņā un lasīju Poteru. viss beidzās ar to, ka no nometnes aizbraucu dažas dienas pirms tās beigām - vairs izturēt to nevarēju, turklāt man bija sasista potīte, - un zināju teju visu otro Poteru no galvas. volejbolu togad arī beidzu trenēties. to pašu komandas biedreņu dēļ.

pusaudži tiešām ir ļoti nežēlīgi, un vakar pabeidzu Poteru.

tā, lūk.