atgriezties rutīnā ar agriem rītiem un laicīgiem vakariem, pierast pie tā, ka Rīgā velosipēdistus vēlas sabraukt, biežāk izbraukt no pilsētas, nēsāt matu banti un puķainas kleitas, turēt solījumus un izpildīt sasolīto, vienvārdsakot, kļūt par cienījamu cilvēku.
bet tam pa vidu es sadzeros šņabīti oficiālos pasākumos un nolīgstu cilvēkus dažādiem projektiem, jo tā sanāk bīdīt lietas. un vēl es sapratu to, ka es nevis dalos, bet vienkārši uzkrauju sevi citiem. bet tas tā, piezīmes priekšdienām par to, kā ir un kā vajadzētu būt.
un šovakar mēs ilgi braucām gar Daugavu pa tumšiem mežiem, es klausījos Lanu un skatījos otrpus Daugavai, tāds ideālais filmu brīdis.