bet uzreiz pēc Marko es arī tikšos ar Rafaēlu, vienu no lieliskākajiem cilvēkiem, kurus jebkad esmu satikusi, viņš ir tāds onkulis, par kuru ļoti vēlies, lai viņš būtu tavs vectēvs, vestu piknikos un ceļojumos un stāstītu par saviem trakajiem piedzīvojumiem 70tajos gados Peru, kad viņš esot stopējis pa Dienvidameriku un iepazinies ar vietējiem šamaņiem. Tāds cilvēks, kuram labprāt sūtītu pastkartes no savādām vietām, kas, protams, ir savāds veids, kā justies par savu bijušo pasniedzēju, bet Rafaēls ir tik ļoti, ļoti lielisks, mēs pirms-izlaiduma vakariņās sēdējām blakus un runājām par viņa jauno grāmatu, kas bija par Venecuēlas politiku pēdējo 10 gadu laikā, viņš pats ir no Venecuēlas, kur viņš reizēm brauc pētīt cilvēku grupas, kuras ieņem - noskvoto - mājas, sakot, ka viņiem tā ir licis darīt Svētais Gars, lai nu kā, mēs sēdējām blakus, viņš man vislaik lika padot vēl vīniņu, un tad, kad Marko jau teica, ka laiks tā kā iet gulēt, jo rīt ir liela diena, es viņam bravūrīgi attraucu, ka meitenēm nevajag nekādu beauty sleep, jo mēs mākam izmantot kosmētiku. 

bet savādi, ka tā saikne ar to vietu joprojām ir tik spēcīga. un savādi, ka gribas sūtīt pastkartes bijušiem tutoriem, mentoriem un pasniedzējiem, kuri vadīja kursus par narkotikām.