vakardienas atmiņa, kas palika neiecibota.

To puisi ar brillēm un savādo piezīmju blociņu atkal .. ne īsti redzēju, bet gan tikai dzirdēju. Varbūt arī redzēšu. Vēl nezinu - viņš sēž man vilcienā kaut kur aiz muguras. Runāja pa tālruni. Viņu, kad pirmo reizi redzēju, viņš man asociējās ar kādu no izrādes "Latviešu stāsti".
Prātā uzausa arī autoostas stāvošais puisis ar dīvaino acu skatienu un lapiņu rokā un arī Radio ielas pieturas aklais akordeonists. Manas dzīves dīvaiņi un kontrasts. Nepazīstami cilvēki, bet sajūtas savādas.

Pēdējā laikā uz ielas nemitīgi jaunieši prasa kaut ko, te cigareti iedot, te gari stāsti par to, ka nav naudas uz Jūrmalu aizbraukt. Vakar arī Tērbatas ielā - dzirdu vakarā uzrunā kāds mani, tik vien kā dzirdēju. Sveiks.. pulkstenis, oriģināls, Ženēva. Uzmetu aci - čigāns kaut kāds. Varbūt es tiešām tik naivs izskatos??