hipopotama pieraksti

Es esmu skaļa un destruktīva, un "klusēšana=zelts" nav manā diskursā

6 kursi vienā ceturksnī tomēr bija mazliet nesaprātīga izvēle. Domāju, ka šoreiz President's listē neiekļūšu, bet ceru vismaz davilkt līdz dean's listei.

Gribas iedzert, bet vīns beidzies. Ir balzāms, bet neesmu pārliecināta, vai to gribu.

Pirksts sapampis un neglīti sāp. Gaidu, kad nokritīs un problēmas pazudīs.

Programma "es jūs piespiedīšu mīlēt Raini pastaigas" strādā diezgan labi. Em ir spēcīga un diezgan viegli var nokātot savus 3-5km (šodien gan tikai 2.5, bet atpakaļceļš kalnā), Miķ šodien nogāja 1.5km, kas nav daudz (Em viņa vecumā varēja vairāk), bet viņš nav baigais staigātājs. Čukča nav staigātājs, čukča ir kāpējs - ieķeras ar rokām un uzlien pa gandrīz vertikālu sienu.

Em šodien apraudājās pie "Ābolu maisa", jo baidījās, ka vilks nodarīs pāri zaķītim. Nomierināju, izstāstīju, ka tā notiek, vilki ēd zaķus, bet šoreiz zaķim izdevās aizbēgt. Pēc tam viņa lēkšoja no viena koridora gala uz otru, mēģinot paskriet tik ātri kā zaķītis. Ceru, ka rīt gulēs ilgāk, šodien normāli notriecu abus.

Tagad kādu laiku ciemiņus negaidām. Kopš jūnija ir bijis diezgan pilns - P mamma, studenti-zemnieki (vetārsti), mana mamma, salty ar ģimeni, PCT staigātāji. Decembrī būs tētis. Vispār jau gribētos aizbraukt kaut kad uz Latviju, bet tūlīt sāksies mācības, tad atkal būs vienā skriešanā un nesanāks laika ilgoties.

Nekad nedomāju, ka nonākšu šajā vietā.
Ir tik daudz, ko mācīties, ka vienā no sešiem kursiem esmu nokritusies līdz 95.6% UN MANI TAS UZTRAUC. Kaut kāds līdz šim nebijis teicamnieka sindroms.

Miķelis atsakās gulēt diendusas mājās (atņem man papildus pusotru stundu dienā mācībām), tādēļ staigāju ar ratiem un lasu muļķības.

Ielēju pamatīgu glāzi vīna: nu tik mācīšos.
Mana advaizore, kas saķēra galvu, kad paziņoju, ka vasaras ceturksnī ņemšu 6 kursus, ir aizgājusi no darba. Vakar nosūtīju viņai jautājumu par to, kā tikt pie slēdzamā skapīša dušu telpā, pienāca automātiskā atbilde. Nospļāvos un lecu uz divriteņa - ja netiktu skapītī, ietu uz lekciju ar visām sasvīdušajām durvīm, tomēr atkodu, kā tur tikt. Pavisam vienkārši. Acīmredzot viņi neuztraucas par teora draudiem, ieiet tur var ikviens, skapītī atstāt bumbu - arī. Atstāju tur dvieli, redzēs, vai viņi tīra skapīšus ik dienas/nedēļas, vai tomēr pirmdien vēl būs. Ja nebūs, slaucīšos ar papīŗa dvieļiem.

Tāds nogurums. No rīta bioloģijā tests, braucu jau 7 no rīta, lai vēl stundu varētu pamācīties. Pirmo reizi jutos ļoti pārliecināta par atbildēm. Pēc tam Miķ, protams, negribēja gulēt diendusu; t.i., gribēja gulēt, bet tikai man virsū, līdz ar to es neko nepaspēju padarīt. Nē, nu palasīju, tas jau aŗī labi, citādi tam laika nekādīgi nesanāk.
Tad parks ar abiem prusakiem, satikām Tīnu ar Aleksi, sen nebija satikti.
Kaut kā žēl, ka neesmu satikusi nevienu māti ar līdzīgām interesēm un rutīnu - t.i., tādu, ar ko varētu pavadīt pēcpusdienas kopā: viņa pieskata manējos, kamēr es izmetu pusstundu-stundu loku ar kajaku, tad es pieskatu viņējos. Vai vienu dienu viena, otru - otra. Gribētos domāt, ka tas nav nekas neiespējams. Bet aktīvās mātes, ko es pazīstu, vai nu strādā un attiecīgi nav laika, vai arī ir pietiekami bagātas, lai viņām nevajadzētu (un vai viņas negrib?) pieskatīt bērnus pašām, kamēŗ nodarbojas ar nodarbībām. Lai nu kā, vienīgais, kur es varētu grupveidā iesaistīties, ir vai nu sekss zāle, ko es negribu, vai arī skriešana sasodīti agros rītos. 5am 10km skrējiens? Seriously? Nē, paldies.

Ehh, vēl tik daudz darāmā. Un tik maz saldējuma.

Starp citu, kajaku posma uzvarētājs bija tikai Šons Raiss (Sean Rice), viņš arī surfski pasaules čempions. Otrā vieta? Dorian Wolter, māsteru (40-44) čempions. Kaut kā tā.

Svētdien jāmēģina tikt paairēt. Gribas jau visu, skriet, velo, kajakot. Kā lai to visu saliek vienā dzīvē?

kāda šodien diena:
-visu dienu sāp galva
- Miķ no diendusas pamodās jau pēc stundas (divu vietā), kliedza non-stop pusstundu, tad ielādēju viņu mašīnā un devos braukāties; nomierinājās (40min brauciens), sāka iemigt, piebraucu mājās, nesīšu augšā, protams, pamodās ar kliedzienu
- ar tādu pašu činkstošu braucu pakaļ E uz dārziņu; tur, protams, Miķ apkakājās kā tāds trekns ērzelis; vljēēēe, poopy poopy everywhere. Tīrot pintiķi, viss nokrita uz zemes, uz ko E komentārs bija: tagad netīrs krēsls! Par atbildi es kaut ko nīgri noburkšķēju. Uz to es saņēmu uzmundrinošu: "You're doing good job, mommy!" Tagad ir skaidrs, ko amerikāņi domā ar "Good job!"
- devāmies uz parku, E uzrāpās pa trepēm, paslīdēja, nolikās, plakani uz zemes, mute pilna ar koka gabaliņiem, lūpa asinīs (cik, kāds pusotrs metrs?).

Ah well. Varēja jau aŗī būt sliktāk. Vismaz E nebija nekas tāds, ko saldētā suliņa nevarētu izdziedēt. Lepnais moments - kad jau gājām prom, pajautāju, vai viņa negrib uzrāpties vēlreiz, vienkārši, lai nebūtu tā, ka ejam prom ar nelāgu sajūtu. Uzrāpās, bet ļoti ātri norāpās, tomēr negribot. Tas vien, ka mēģināja vēlreiz, pat ja ne līdz galam, baigais lepnums. Man reizēm liekas, ka viņai nav pietiekami daudz neatlaidības. Ā, nu tad, kad jāprasa "because why", tad gan neatlaidības ir par daudz.

Un visam pa vidu frustrējos par to statistikas pasniedzēju. Reāls wtf. Ja es būtu uzreiz pēc videnes un pofig par visu, es saņemtu savu A (100%) un miers, bet tagad man tas besī. Pagaidām tikai tik daudz, ka sūdzos visiem pa labi un kreisi, bet vēl 6 nedēļas neizturēšu, droši vien jau aiziešu pie advisora, kā ieteica bioloģijas profesore.

pēdējā laikā esmu tiiiik nogurusi, ka nevaru saprast: skriet to Mātes dienas pusīti vai tomēr ne. Sisītis.

Pēdējās dienas kaut kāda paģiru sajūta visu laiku. Mazāk gulēts, vairāk vīna
Tomēr tik lieliski, kad atbrauc viesi, ar kuriem saturīgi patērzēt.

Jau otro reizi, skrienot Bridle Trails, griezos apkārt, jo satikos ar suni. Sisītis.
Visi taču zina, ka моя собака не кусается.
Oh well.

Jau trešdiena, bet es neesmu ne dabūjusi paskriet, ne pat garajās pastaigās paspējusi iziet. Pēkšņa aizņemtība. Šodien būtu varējusi iet skriet/ staigāt Miķ diendusā, bet pēc tam uzreiz abi mazie pie ārsta jāved (3 gadu un 15 mēn vizītes), bet pēc tam Book club, nepaspētu ne nomazgāties, neko. Tā negribējās.
Toties tagad mūsu LLC ir ticis pie bankas konta, kas nebija nemaz tik viegli, jo daži baņķieri neko nesaprot. Ne tā kā es, kas saprotu visu.

A ko es šodien izdarīju? Biju kārtot COMPASS testu, lai varētu sākt vispirms ar piemājas koledžu attiecības, vēlāk uz tālāko un tad jau redzēs.
Tests tāds, angļu valoda un matemātika. Es visa iesnaina, par matemātiku satraukusies, angļu valodu notizloju - lasīšanā gan 98/100, bet rakstīšanā (bija jālabo teksts) 78/100. Neko, business communication tik un tā biju gribējusi ņemt, lai atcerētos, kā ar pieaugušajiem cilvēkiem sarunājas.

Toties matemātika. Cik, 14 gadus?, nebiju matemātiku darījusi. Iznācu ārā, izdrukāja man rezultātus un pajautāja, vai es esot matemātiku studējusi. Ha, kā tad. Neko, nogrozīja galvu, ka laikam tiešām ārzemēs izglītība ir augstākā līmenī. Tagad man tikai jāsamenedžē bērnkopības pasākumi, jāsaprot, kuras klases tagad ņemt (ar šo rezultātu drīkstu visas, kuras man vajag), kuras var ņemt hibrīdā, vai ir kādas online un rīt jāiet pie advisera. Tad būšu atkal students.

Upd. Protams, maziski, bet es ceru, ka rīt tikšu pie tā paša advisera, kurš pagājušā nedēļā man teica - ahhh, 10+ gadi kopš vidusskolas un nekādas matemātikas universitātē? Nu, nekas, mums ir daudz matemātikas "mazo" kursu, domāju, ka varēsim Tevi krietni nodarbināt vismaz pusgadu. Ha. Paskatīsimies, ko es varu saspiest vienā kvarterī.

Tad, kad uznāk īdēšanas lēkmes par (ne)skriešanu, visu laiku mēģinu sev atgādināt - 5km ir vairāk, nekā 0. Tas ir labāk, nekā nekas - vienmēr. Nu, un nevaru noskriet šodien, noskriešu rīt. Nevarēšu noskriet, noairēšu. Galvenais ir turpināt darīt.

Trešo dienu sāp galva. Kā ar tādu lai paskrien? Meh.

Registration Complete

You are now registered for the race.

Pašai neticami, bet - šovakar atstājam abus bērnus dārziņā un dodamies rendez-vous uz Starbucks. Kopš viņi servē vīnu un alu, kā arī ir pasākuši kampaņu Race together, es viņus mīlu vēl vairāk (no kidding, kafija un vīns vienvietus - I'm there!)
Bet rīt, bet rīt, bet rīt! Rītu mēs vai nu nobumbulēsim, vai arī dosimies pakaļ saviem vellapēdiem un izmēģināsim bērnus uz sēdeklīšiem, toties pēcpusdienā (bungu rīboņa) ABI dosimies kajakot. Ar tievajiem, garajiem, episkajiem kajakiem. Vīīīīīīī! Atradu drop-off dārziņu, kurš izskatās ļoti pieņemams - nu, redzēsim rīt, kā domās bērni.

Meitas 3 gadu jubīli atzīmējām ar 4 stundu (reāli - 3.5) rogainingu. Diezgan lēni un lielākoties dzīvojāmies kartes urbānajā daļā, bet vietām stūmu ratus pa tādām taciņām, ka reāli rati balstījās tikai uz viena riteņa un pārējo nesu. Miķ gandrīz visu laiku nošņāca (nu ja, nu ja, kas naktī neguļ, guļ pa dienu. Diemžēl uz citiem tas neattiecas).
Dabūjām "2.vietu" miksētajā kategorijā (jo 4h mix kategorijā bija divas komandas :D). Mūs mēģināja piespiest balvā izvēlēties milzīgu šokolādes zaķi, bet nu, piedodiet, šeit mans vārds bija stiprākais un mājās atbraucām ar pudeli vīna (E tik un tā ir iemācīta visiem teikt, ka dienā drīkst ēst tikai vienu konfekti (izņ.dzimšanas dienu), Miķ nepanes pienu; kur mēs to zaķi liktu? Ar vīnu gan jau es izrēķināšos... cik nu viņš tur pēc šī vakara paliks).

( tālāk par bērnkopību un KAKĀMMMMMMMM, hahahahaaaa! )

Dažreiz es jūtos kā tāds sīpols, kas pa gabalam vien ir nomizojies nost, līdz palicis nav gandrīz nekas. Vai kā kamoliņš, teiktu Ziedonis, kas ir notinies pavisam plāniņš. Tīt un pārtīties. Un tas sākās jau diezgan sen, es tikai notinos, notinos, līdz vairs nav palicis gandrīz nekas.
Šurp grāmatas, uz skolu, man jāiet mācīties! Labākajā gadījumā es iznākšu ar vēl vienu (taustāmāku, aha haha) bakalauru; sliktākajā - es atsvaidzināšu dažas zināšanas un varbūt vismaz skaidri zināšu, ko es negribu. Es zinu, ka vajag tikai sākt, bet ir baigi bailīgā sajūta par to, ka es taču nekaaaaaaaa nezinu. Es tagad saprotu, kā jutās Kriksis, kad mācīju viņai matemātiku, kad reizēm gribējās skriet ar pieri sienā un kliegt, nu, taču, saņemies, atver prātu, es zinu, ka tur ir iekšā! Es arī ļoti labi saprotu, ka nevajag ļauties šai overwhelming sajūtai, kad gribas tikai ielīst gultā, paslēpties zem segas un, bailēs trīcot, izlikties, ka manis tur nemaz nav. Zinu, zinu. Zinu, ka vajag lielo uzdevumu sadalīt mazākos un iet pa posmiem. Zinu. Man tikai vēl mazliet jāsaņemas.

Tikko Miķ ir vesels, tagad slimo E. Atvedu no dārziņa tādu siltu, asarojošām acīm un tekošu degunu. T pāri 38, apetīte so-so, ļoti paklausīga. Tagad guļ.

Protams, svētdien viņas dzimšanas dienas ballīte; uz rītdienu man vajag savilkt galus par llc izveidi; palēnām tuvojas dedlaini koledžu pieteikumiem; Miķelis naktīs neguļ, es esmu galīgi nomocīta. Nu, ko vēl padosiet uz manas paplātes?