hipopotama pieraksti

Vispār bērni jau likās diezgan ok uz zilajām trasēm, bet šodien pirmie divi nobraucieni bija mokoši lēni. Es jau domāju iet uz zaļajiem nobraucieniem - kad nav, tad nav, bet man sāka lādēties telefons àrā (kamēr mēs uz kalna, P velk Noru ar distancenēm) un tā īsti arī nebija skaidrs, kuras zaļās trases strādā, cik tālu tās ir un vai tur ir 4vietīgie pacēlāji. Beigās nospļāvos un mēģinājām vēl vienreiz, pa to pusi, kur parasti viņiem ne pārāk iet (nav gan stāvs, bet vienā brīdī mazliet pašauri) - nobrauca kā lielie. Kāpēc citas trases negāja, nekādi nesaprotu. Varbūt brilles + sniegs traucēja?

Note to self: abiem tagad vajag sākt vilkt dubultkārtu - Emīlijai bija auksti. Un man mugurenē droši vien vajag iemest kādu papildus kreklu, kas derētu abiem. Un jāatjauno roku sildītāju krājumi - šodien ieliku abiem kabatās, lai mazliet siltāk.

Un man noteikti jāatrod kāds brīdis atvaļuma laikā, kad nobraukt pāris reizes arī vienai pašai tomēr.

Bērni skatās Xmas filmu.
Emi: I have no idea how they animate this!
Miķ: Hey, they’re elves, they have magic!

Emīlijai zīmēšanā jāzīmē Džerijs no Tom&Jerry.
Es: Kad es biju maza, man ļoti patika Tom&Jerry.
Emi: You know, I'm pretty sure nowadays you can find Tom&Jerry in colors.
Es (mental eye-roll): Zini, kad es biju maziņa, krāsu televīzija jau bija izdomāta.
Emi: Oh.

es: Emi, vai Tu izeedi brokastu putru?
Emi: Mana bljodinja ir tuksha.
Mikj fonaa kjikjina
es: ...?
Mikj: Vinja atdeva man un mees Tev to neteiksim!!!

Šodien skaidroju Miķelim, kādas ir krāniņa funkcijas.
Emīlija savukārt vēlējās uzzināt, kā sēkliņa nonāk pie olšūnas.

Vai ir kāda jēdzīga lasāmviela latviski, kur tas bērnam saprotamā valodā izstāstīts?

Par godu šaušanām ASV skolās, Emīlijai pagājušajā nedēļā bija ALICE* drill. Pārstāsts no Miķeļa (kuram, acīmredzot, pārstāstījusi E): Alice ir bad guy! Un, kad ir tornado, jāslēpjas zem galda!! Un divi tornado ir vēl vairāk dangerous!!!

Šodien Emīlija veltīja kādas 15 minūtes, lai izskaidrotu, ka starpbrīžos viņai reizēm vienkārši patīk novērot citus, jo tad viņa var pamanīt problemz. Tā vienreiz viņa esot novērojusi, kā meitenes sūdzējušās par puikiem, jo tie viņas dzenājuši, bet "boys thought they were playing games." Bet Emīlijai labāk patīkot puikas, nevis meitenes (ja neskaita mammu un Noru), un viņa nav ne puiku, ne meiteņu komandā. Jo kā gan viņa varot būt meiteņu komandā, ja viņai esot Miķelis un tētis. Ieteicu viņai būt cilvēku komandā, jo tur ir gan puikas, gan meitenes. "Yeah, and some people don't know if they're boys or girls, and they can be in my team too," piebilda mana viedā, gandrīz 6-gadīgā meita.

Norai nāk divi augšējie dzerokļi. Nav brīnums, ka es staigāju apkārt kā zombijs un pārtieku no kafijas,

*Alert, Lockdown, Inform, Counter, Evacuate.

Miķ un Em atritina papīra dvieļu rulli. Es lieku sarullēt. Emīlija rullē. Miķ noplēš atlikumu: Look! Mums vairs nav jārullē!

Miķ: Neitans man ieskrāpēja.
Es: Un ko Tu darīji?
Miķ: Situ viņam ar galvu.
Es: Ar galvu un pa galvu gan nevajag...
Em: Jā, jo tā Tev var saplīst galva!
Miķ: Man nesaplīsa!
Em: Tad Neitanam var saplīst galva.
Miķ: Nē, viņam arī nesaplīsa!

Miķ: Es gibu kartiņu!
Em: Tu nepateici lūdzu!
Miķ: Lūdzu!
Em (bēdīgi-nopietni): Šodien nē.

Em: Ja kādam ir tik liels puncītis, lai apēstu vulkānu, viņa ķermenis sadegs un vairs nestrādās. Un tad viņa sirsniņa paliks vāja un viņš nomirs.
---
Em: Sadedzināt cilvēku nav pārāk jauki, labāk ielikt viņu kastītē.
---
Miķ: Es nomiru, hahahahahhaaa!
Em: Tu nevari teikt, ka nomiri, ja Tevi var pakutināt. Tikai tie, kas nomira, var tā teikt.

Kamēr P izbraucis uz sacensībām, es ar bērniem aizgājām uz Bridle Trails Park Party. 2km katrā virzienā, tur apēdām katrs pa pankūkai, sīkie papaijāja alpakas, Em pabaroja tās ar burkāniem, Miķ apēda dažus alpakām domātos burkānos, abi izjāja ar ponijiem, apzīmēja sejas, tad devāmies atpakaļ. Laimīgā kārtā atpakaļceļā satikām Em bd biedru ar ģimeni, tad nu tas pusceļš, ko gājām kopā cauri mežam, pagāja baigi ātri. Kad atvadījāmies no viņiem, tad gan atkal gāja lēni un Miķ ik pa brīdim žēlojās, ka "gūti, mamma, gūti", bet visu nogāja paši. Tagad jācer, ka abi gulēs diendusu.

Kad izaugshot, Emiilija gribot kljuut par princesi-slauciitaaju* un maaciities graamatas, bet ne vienaa skolaa ar mani. Un tad kljuut par arhitekti.

Mikjelis savukaart gribot kljuut par kostiimu darinaataaju. Vai arii vienkaarshi taadu cilveeku, kuram ir daudz kostiimu - to iisti nevareeja saprast. Pie taa vinjsh nonaaca tad, kad mees ar Emsiiti vinju apbeedinaajaam, sakot, ka par dinozauru vinjsh nevarees kljuut.

*slauciitaaja - kas slauka griidu.

Šodien abi prusaki paklāja savas leļļu segas uz zemes un paziņoja, ka vingrojot. Tagad es varēju redzēt, kā manas jogas pozas un insanity max izskatās ar 4- un 2-gadnieka acīm. Miķeļa downward facing dog es varu tikai apskaust, bet Emīlija visu dara ar apbrīnojamu eleganci.

Kā katru reizi pēc zobu tīrīšanas, higiēniste ļāva Emīlijai izvēlēties zobu birsti. Vilka ārā no kastītes rozā, lillā, spīdīgas, ar princesēm. Mašīnas, lidmašīnas, zaļas, zilas meta atpakaļ kastītē ar tādu kā atvainošanos balsī: "These are all girl toothbrushes that we have."
Man gribējās pajautāt, vai meiteņu un zēnu zobi ir tik atšķirīgi, ka zobu birstes dažādas. Droši vien uzreiz iemestos caurumi, ja ar puiku zobu birsti zobus tīrītu.

Miķ savukārt mēģināju apgriezt matus. Mašīnīte izsauca histēriju, tagad uz galvas tāds ~1/4 liels gandrīz izskūts plankums. Tad apkārt ausīm un aizmugurē apšņikāju ar šķērēm, kas arī sākumā riebās, bet pēc tam pieņēma. Tagad var nedaudz pozicionēties kā panks.

Toties mēs vakar bijām uz Gogol Bordello. Sen nebiju tādā pasākumā bijusi, man liekas, kopš Portishead, kad Em vēl bija vēderā. Ā, nē, meloju, liekas, ka Keivs bija jau pēc Em.
Ļoti labi, gribu vēl.

Miķ audzinātāja palūdza, lai sagatavoju viņai sarakstu ar vārdiem latviešu valodā, lai viņa tos mācītu Miķ un labāk arī viņu saprastu.
LCD, lūdzu, neļauj viņai pamest mūsu b/d līdz mēs no turienes ejam prom :D

Em audzinātājas gan mainās kā zeķes, kopš Ms.Natālijas nav neviena tāda jēdzīga bijusi. Bet direktrise Em slavēja, ekselējot visās jomās un viņa nebrīnīšoties, ja skolā Em ievietošoties advancētajās grupās. Uz to laiku mēs gan plānojam būt LV, bet patīkami dzirdēt tik un tā.

Pirksts sapampis un neglīti sāp. Gaidu, kad nokritīs un problēmas pazudīs.

Programma "es jūs piespiedīšu mīlēt Raini pastaigas" strādā diezgan labi. Em ir spēcīga un diezgan viegli var nokātot savus 3-5km (šodien gan tikai 2.5, bet atpakaļceļš kalnā), Miķ šodien nogāja 1.5km, kas nav daudz (Em viņa vecumā varēja vairāk), bet viņš nav baigais staigātājs. Čukča nav staigātājs, čukča ir kāpējs - ieķeras ar rokām un uzlien pa gandrīz vertikālu sienu.

Em šodien apraudājās pie "Ābolu maisa", jo baidījās, ka vilks nodarīs pāri zaķītim. Nomierināju, izstāstīju, ka tā notiek, vilki ēd zaķus, bet šoreiz zaķim izdevās aizbēgt. Pēc tam viņa lēkšoja no viena koridora gala uz otru, mēģinot paskriet tik ātri kā zaķītis. Ceru, ka rīt gulēs ilgāk, šodien normāli notriecu abus.

Tagad kādu laiku ciemiņus negaidām. Kopš jūnija ir bijis diezgan pilns - P mamma, studenti-zemnieki (vetārsti), mana mamma, salty ar ģimeni, PCT staigātāji. Decembrī būs tētis. Vispār jau gribētos aizbraukt kaut kad uz Latviju, bet tūlīt sāksies mācības, tad atkal būs vienā skriešanā un nesanāks laika ilgoties.

kāda šodien diena:
-visu dienu sāp galva
- Miķ no diendusas pamodās jau pēc stundas (divu vietā), kliedza non-stop pusstundu, tad ielādēju viņu mašīnā un devos braukāties; nomierinājās (40min brauciens), sāka iemigt, piebraucu mājās, nesīšu augšā, protams, pamodās ar kliedzienu
- ar tādu pašu činkstošu braucu pakaļ E uz dārziņu; tur, protams, Miķ apkakājās kā tāds trekns ērzelis; vljēēēe, poopy poopy everywhere. Tīrot pintiķi, viss nokrita uz zemes, uz ko E komentārs bija: tagad netīrs krēsls! Par atbildi es kaut ko nīgri noburkšķēju. Uz to es saņēmu uzmundrinošu: "You're doing good job, mommy!" Tagad ir skaidrs, ko amerikāņi domā ar "Good job!"
- devāmies uz parku, E uzrāpās pa trepēm, paslīdēja, nolikās, plakani uz zemes, mute pilna ar koka gabaliņiem, lūpa asinīs (cik, kāds pusotrs metrs?).

Ah well. Varēja jau aŗī būt sliktāk. Vismaz E nebija nekas tāds, ko saldētā suliņa nevarētu izdziedēt. Lepnais moments - kad jau gājām prom, pajautāju, vai viņa negrib uzrāpties vēlreiz, vienkārši, lai nebūtu tā, ka ejam prom ar nelāgu sajūtu. Uzrāpās, bet ļoti ātri norāpās, tomēr negribot. Tas vien, ka mēģināja vēlreiz, pat ja ne līdz galam, baigais lepnums. Man reizēm liekas, ka viņai nav pietiekami daudz neatlaidības. Ā, nu tad, kad jāprasa "because why", tad gan neatlaidības ir par daudz.

Un visam pa vidu frustrējos par to statistikas pasniedzēju. Reāls wtf. Ja es būtu uzreiz pēc videnes un pofig par visu, es saņemtu savu A (100%) un miers, bet tagad man tas besī. Pagaidām tikai tik daudz, ka sūdzos visiem pa labi un kreisi, bet vēl 6 nedēļas neizturēšu, droši vien jau aiziešu pie advisora, kā ieteica bioloģijas profesore.

Meitas 3 gadu jubīli atzīmējām ar 4 stundu (reāli - 3.5) rogainingu. Diezgan lēni un lielākoties dzīvojāmies kartes urbānajā daļā, bet vietām stūmu ratus pa tādām taciņām, ka reāli rati balstījās tikai uz viena riteņa un pārējo nesu. Miķ gandrīz visu laiku nošņāca (nu ja, nu ja, kas naktī neguļ, guļ pa dienu. Diemžēl uz citiem tas neattiecas).
Dabūjām "2.vietu" miksētajā kategorijā (jo 4h mix kategorijā bija divas komandas :D). Mūs mēģināja piespiest balvā izvēlēties milzīgu šokolādes zaķi, bet nu, piedodiet, šeit mans vārds bija stiprākais un mājās atbraucām ar pudeli vīna (E tik un tā ir iemācīta visiem teikt, ka dienā drīkst ēst tikai vienu konfekti (izņ.dzimšanas dienu), Miķ nepanes pienu; kur mēs to zaķi liktu? Ar vīnu gan jau es izrēķināšos... cik nu viņš tur pēc šī vakara paliks).

( tālāk par bērnkopību un KAKĀMMMMMMMM, hahahahaaaa! )

Mūsmājās jauna mīļākā spēle: E paņem bumbiņu, aizmet otrā koridora galā, iekliedzas: "Kurš pirmais!", paņem brāli uz masu un metas pakaļ bumbiņai, kamēr viņš, aiz priekiem rēcot, savā zombija skrējienā paplestām rokām nesas viņai līdzi. Necik tālu netiek, jo māsa jau met uz otru galu un skrējienā apgriež viņu par 180.

Kad es būšu līla (rāda ar pirkstiem 4, tad pārmaina uz 5), tad man izkitīs zobi un man būs tādi. Zaļi. Nagi.

Toties Miķ, atbildot uz P jautājumu "Nez, vai Miķelis jau māk ierāpties gultā?", viens-divi uzsvempās uz dīvāna. No jaunā gada sūtīsim Miķ 2x nedēļā uz 4h dārziņā - tas būs mans laiks nodoties darba un/vai studiju meklējumiem. Man bail. Bail un ļoti, ļoti gribas. Un ļoti bail arī.