hipopotama pieraksti

E apslimusi, paturējām mājās. Nekā traka, ap 37* un niķi, trūkst ēstgribas. Jācer, ka viegli tiks cauri. Toties tagad noticis brīnums - abi guļ diendusu. Es varu rīt Havaju šokolādes un audzēt miesas - Em palikšana mājās izjauca manu plānu kāpt kalnā, tātad jādara ačgārnais, bet arī patīkamais. Kādam jau tās šokolādes jānoēd. Jā, starp citu, izskatās, ka Miķ ir izaudzis no piena nepanesības. T.i., pliku pienu neesmu mēģinājusi, bet esmu ēdusi gan Cēzara salātus, gan šokolādi, gan sieru kaut kādos ēdienos un viss izskatās kārtībā. Prieks un laime, laime un prieks.

Emīlija man paskaidroja, kāpēc brālis neguļ.
- Because he's a boy!

Doh. Nu viss skaidrs.

Miķelis vēsā mierā pierāpo pie māsas un sāk zelēt viņas kājas īkšķi.

Acīmredzamais - neticamais! 19:50 abi bērni jau guļ. Miķis vispār sāka miegoties jau pirms 18, aizvilku līdz 18:30. Emsītis arī paziņoja, ka klausīšot mammu un matu mazgāšana pagāja bez kādas kliegšanas. Tad divi bikibuki un - voila! - es esmu ielējusi sev glāzi vīna, nolikusi blakus suši un spriežu pati ar sevi, ko lasīt - vai turpināt lasīt Brand Success vai sākt ko jaunu. Life is good!

Bet tikmēr Pēcis kaut kur navigējas jau divpadsmito stundu. Jācer, ka kurpes nav izjukušas un ceļi - pievīluši. Paturiet īkšķus!

Upd. Lai dzīve neliktos tik salda - suši bez sojas mērces nav tik garšīgi. Bet soja ietilpst kategorijā "piens".

Emílija, dabūjusi rokās maizīti ar āboliem un kanēli, aiziet pie brāļa un saka: "Nope, nope. Bāļi neva dabūt šito. Paaugsies. Tad var āst. Nope, neva dabūt!"
Aizskrien pēc grabuļa, iedod brālim: "Šito var gauzt." Apdomājas, paskatās uz mani: "Mammī, šito var gauzt!"

Vakar tiku kajakot, paīsi, toties intensīvi. Viļnojās tā, ka nevarēju ne acu pacelt, visu laiku jākoncentrējas. Vējš arī nevājš, biju diezgan pārliecināta par peldēšanās neizbēgamību, tomēr krastā tiku nepeldējusi, lai arī slapja. Ja būtu braukusi ar zaļo cūku, būtu ok, bet to aizdeväm Sandim, tā nu izklaidējos ar gazeli, kura ir nestabila pati par sevi, bet šitādos viļņos vēl arī stūre nav diez ko efektīva. Es airējos un domāju - a ko, ja yrq lake labarge ir tādi apstākļi? 50km ar knapiem 6km/h? Vienai pašai? Toreiz, kad airējām divatā, uz ezers mums paveicās ar apstākļiem, kā būs nākamgad?

On the other news, Miķītim tikko ir divi zobi izlauzušies. Bet Emīlijai aizvakar bija pirmais "kāpēc". Kapēc, tėtī, kapēc imeti? (Pēcis izmeta miskastē kaut kādas pēpas.
Miega situācija īsti neuzlabojas, esam tikuši līdz 4h-3h-2h, kas, protams, tomēr ir labāk nekā ēšanas pauzes ik 1,5-2h.

Puķkāposti vistas zupā manam mazajam gurmānam arī, šķiet, nepatīk. Bet varbūt atsaucas svētdienas kūkas gabaliņš un nedaudz cream cheese. Vāja esmu, vāja; mazliet mani pierunāja, bet es jau pati piekritu.

Emsītis zilo aci sadziedējis, bet tagad slimo. T uzkāpa pat līdz 40°. Manas naktis sadalās starp mazo purkšķinātāju un lielo pigoru, ilgākais nogulētais nonstop miega strēķītis - pusotra stunda. Un kafija vairs tā negaršo, ja nevar pieliet klāt piena šļuku.

Skriešana arī nekāda nesanāk; neesmu jau spējīga, pasitu pati sev uz pleca, ka vēl spēju palasīt meitai priekšā grāmatu un izlavierēt starp brēcieniem pēc piena un saucieniem "Klēpī! Opā!", visi vēl dzīvi.

Brālis ar līgavu aizbrauca, un es paliku ar vēl sāpīgāku izjūtu par to, kā pietrūkst man un manam bērnam. Ģimenes, draugu, tā īstā "ciemata". Latvijā Emīlijai būtu omīšu armija un daudz pieaugušo, ar ko komunicēt; šeit esam mēs divi un dažas draudzenes.

Bet vispār karaliskā M&M vizīte bija lieliska. Emīlija iemīlējās Martā, es pilnīgi sajutu nelielu greizsirsības dzēlienu; mēs ar P tikām uz kino un pusdienās - agdies, cik forši ir paēst nesteidzīgi un beigās neatstāt abnormāli lielu dzeramnaudu par sataisīto šmuci :D vienīgais mīnusiņš - ka Rainiera parks bija aizslēgts un atslēga bija nolauzta, sasodītais valdības shutdown. Nubetvispārjau tiem abiem paveicās, viņi paspēja apskatīt Lielo Kanjonu, Zionu, Braisu un Josemītu, tieši divas dienas pirms lielā kraha.

Un mums tagad ir visi līdz šim izdotie bikibuki! Tiesa, dažos ir pa kādam caurumiņam, bet tas jau nekas. Es domāju nākamgad, kad būsim Latvijā, iepirkt vēl vienu komplektu, ko turēt plauktā, līdz mazuļi izaugs.

Bet par mazuļiem - puikiņš vakar tā spārdījās, ka vīrs satrūkās: "Ja jau es viņu tā jūtu, varbūt esam par tuvu saspiedušies?" viņš jautāja un aizlīda otrā gultas pusē. Emsītis arī reizēm man pamet jautājošu skatu, kad turu viņu klēpī un brālītis atgādina par īpašumtiesībām. Vēl trīs mēneši. Trīs gari mēneši.

Es vēmu izlietnē, kamēr Emsītis smējās un raustīja mani aiz jaciņas.

Piespiedos paorientēties šodien, nepilnas stundas laikā ~7km, bet tagad nogurums kā pēc 70. Biju aizmirsusi, cik pirmais trimestris ir grūts.

Emīlija īd, ja es eju prom - bet tikai tad, ja es neesmu viņai pateikusi atā un iedevusi bučiņu. Tad viņa loka savu plaukstiņu un jau ar pakausi sauc Ba-bai!