hipopotama pieraksti

Vispār jau jāsaka arī kūkām nē, esmu kļuvusi pagalam miesīga. Vljeee.

Jēzusmarija un svātais Kazimirs, tā iegriezu pirkstā, ka kaukt gribas. Smalcināju pētersīļus (pētersīļus! Būtu nu palikusi pie normālām vērtībām = dilles un vegeta, nebūtu jāraud) un hlabisj - pagadījās tieši trešais pirksts. Nagam cauri kā sviestam, lūk, ko nodara pārāk asi naži un citas uzpariktes virtuvē. Zupu vakarā Varis vīrs, es tikmēr ēdīšu kūkas. Pie tā vajadzēja nonākt jau sākumā.
Nez, vai nags būs sačakarēts, vai tomēr varēšu kādreiz to atkal nolakot.

Kad es būšu līla (rāda ar pirkstiem 4, tad pārmaina uz 5), tad man izkitīs zobi un man būs tādi. Zaļi. Nagi.

Toties Miķ, atbildot uz P jautājumu "Nez, vai Miķelis jau māk ierāpties gultā?", viens-divi uzsvempās uz dīvāna. No jaunā gada sūtīsim Miķ 2x nedēļā uz 4h dārziņā - tas būs mans laiks nodoties darba un/vai studiju meklējumiem. Man bail. Bail un ļoti, ļoti gribas. Un ļoti bail arī.

Ārste izrakstīja antibiotikas un "some serious TLC"*. Es jau jūtos labāk.

*TLC = tender loving care.

E apslimusi, paturējām mājās. Nekā traka, ap 37* un niķi, trūkst ēstgribas. Jācer, ka viegli tiks cauri. Toties tagad noticis brīnums - abi guļ diendusu. Es varu rīt Havaju šokolādes un audzēt miesas - Em palikšana mājās izjauca manu plānu kāpt kalnā, tātad jādara ačgārnais, bet arī patīkamais. Kādam jau tās šokolādes jānoēd. Jā, starp citu, izskatās, ka Miķ ir izaudzis no piena nepanesības. T.i., pliku pienu neesmu mēģinājusi, bet esmu ēdusi gan Cēzara salātus, gan šokolādi, gan sieru kaut kādos ēdienos un viss izskatās kārtībā. Prieks un laime, laime un prieks.

Pēcceļojuma izkravāšanās: telefona vadu tā arī nevaru atrast, toties atradu prezervatīvus un galvas lampu.

Un šeit ir auksts. No 30* nonākt skarbajā rudens realitātē - brrrr. Vismaz nelīst.

Ir karsts, skaisti un visi guļ. Lidojumu pārcietām, mazliet strīdējāmies, dzerām vīnu (abi! P nav kontinentā, var), rīt mēģināsim kaut kur uzkāpt.

Un Rinkēvičs? Raudiet meitas, dziediet puiši un tā. Man liekas, vareni!