hipopotama pieraksti

mani 2 centi

mani 2 centi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Es piekrītu, ir forši, ka ask.fm ir iespēja ko tik tur nebloķēt un neļaut nereģistrētiem uzdot jautājumus, bet tas taču strādā tikai uz nobriedušiem prātiem. Manuprāt, tie, kas visu laiku atkārto par šīm iespējām, vai nu neatceras, kādi viņi bija tīņu gados, vai arī ir bijuši abnormāls izņēmums. Nu, vai varbūt izņēmums biju es, mana klase, manas paralēlklases un citi draugi. 14 gados saprātīgi izlemt - tā, daži citi bērni ir kretīni, es ask.fm'ā pieņemšu tikai neanonīmos jautājumus? Kaut kādas muļķības.

Es, protams, nesaku, ka pizģec, pizģec, internets ir evil, klapēsim to bodīti ciet, pasts tik un tā ir labāks, lai zeļ žurnāli un grāmatas! Bet, manuprāt, būtu forši mēģināt atrast kādu risinājumu, lai mazinātu to debilo jautājumu uzdošanu sīkajiem - nu, tur uzlikt, ka lietotājiem līdz 18 gadu vecumam jautājumus drīkst uzdot tikai reģistrēti lietotāji. Neticu, ka tas (reģistrēšanās) tiem sīčiem radītu problēmas, bet varbūt mazliet piebremzētu debilos uzbraukumus. Ja Tu izvēlies sameloties un norādīt nepareizu vecumu - tad jau tā vairs nav portāla atbildība. Protams, ka portāls nav viennozīmīgi atbildīgs par visiem jautājumiem, taču būtu forši, ja viņi izrādītu nelielu sapratni un paspertu kādu soli, lai kaut mazliet mazinātu uzbraucienu iespējas nenobriedušiem prātiem. Protams,ka bullīši, visticamāk, bullējās ne jau tikai ask.fm un vainīgi ir bullīši, nevis portāls, bet mazliet sakārtotāka vide par ļaunu nenāktu.
  • Man gan liekas, ka konkrētajā gadījumā vainīgi ir tikai un vienīgi vecāki, kuri nepamanija meitas uzvedībā izmaiņas. Neviens internets tur nav vainīgs. Es viņu vietā būtu vainojis tikai sevi nevis internetu.
    • Reāli jau viņi droši vien vaino sevi, nevaru iedomāties vecākus, kuri to nedarītu.
      Taču tāpat vainīgi ir bullīši, viņu vecāki, skola un skolotāji, kas nepamanīja, ka notiek bullēšanās, utt.
      Ask.fm vienkārši piedāvā vēl vienu vietu, kur tādai bullēšanai notikt. Var jau teikt - ieroči nenogalina cilvēkus, cilvēki nogalina cilvēkus, haha.
      • Protams, es VĒL neesmu vecāks, bet ar savu bērnu centīšos visu izrunāt un domāju, ka tas ir tikai normāli, ka padalās ar vecākiem. Imho ar meitām vajadzētu būt vieglāk šitās lietas. Gan jau, ka tīņa gados būs grūtāk, bet ne neiespējami. Buļļi būs vienmēr.
        • Es arī tā domāju un pieņemu, ka mani vecāki tā domāja un ka tās meitenes vecāki tā domāja. Ne vienmēr izdodas tādas attiecības nodibināt, daži cilvēki mēdz būt noslēgtāki un nevar pamanīt, ka viņus nomoka kaut kas ārpus pierastā. Sabiedrība ir krietni mainījusies kopš 2.Pasaules kara un extended village īsti vairs nedarbojas, sīkie arvien vairāk tusē ar saviem vienaudžiem, ne vecākiem; ne visās ģimenēs izdodas izveidot savstarpējas uzticības pilnas attiecības.
          Buļļi ir bijuši un būs, jā, bet var viņiem nodrošināt pieejamāku un mazāk pieejamu vidi bullēšanai. Un es jau nesaku, ka tagad jāklapē viss ciet, tikai mazliet jāpasper soļi pretī sīkajiem, hormonu pārņemtajiem tīņiem. Nu, un vispār bērniem.
    • tiem nav obligāti jābūt vecākiem, bet pieaugšanas procesā ir noteikti jābūt kādam pieredzējušākam cilvēkam, uz kuru paļauties un kurš tad attiecīgi varētu atgādināt, ka there is a bigger picture un vispār askefemā ir iespēja nedarīt šito un nobloķēt to.
      • Jā, tas ir ideāli, bet ne vienmēr tā notiek.
        • nu, kādam taču sirdi izkrata. protams, nevar no nomocīta pusaudža gaidīt baigi vēsu prātu, bet cik pusaudži šai pasaulē ir pilnīgi vieni? (pat ja sajūta ir "neviens mani nesaprot")
          • Man liekas, arvien biežāk tā sirds izkratīšana notiek ar citiem vienaudžiem, arvien mazāk tur tiek iesaistīta vecākā paaudze. Un tad ir jautājums - cik labus padomus var dot tāds pats nomocīts pusaudzis? Dažreiz, protams, paveicas, bet citreiz ne.
            /ļoti iespējams, ka šo manu viedokli ietekmē Hold On to Your Kids, ko pašlaik lasu. Varbūt tāpēc visu redzu mazliet sabiezināti, bet es tiešām neatceros, ka es pati būtu baigi izrunājusi problēmas ar vecākiem vai citiem pieaugušajiem - ne tā, ka tādēļ būtu kaut kas baigi greizi aizgājis, bet dažreiz esmu domājusi, ka varēja taču. Nez, var jau būt, ka mani vecāki pilnīgi nemanāmi mācēja to nokontrolēt, bet es uzskatu, ka tur bija zināms veiksmes faktors/
  • Domā, tas neradītu maldīgu sajūtu, ka problēma ir atrisināta, lai arī, protams, šādā veidā labākajā gadījumā var novākt vienu no simptomiem?
  • ir riskanti kaut ko bilst tik sāpīgas tēmas sakarā, bet tomēr mēģināšu.

    ja restaurēju savus pusaudža gadus - ģimene man bija atsaucīga un pretimnākoša, bet tajā vecumā ir tāds pavērsiens (vismaz man bija un, šķiet, ka tas ir visai plaši izplatīts), ka gribējās sev veidot kādu atsevišķu "dzīvi", kurā nebūtu vecāku klātbūtnes, vienmēr tā fona sajūta "mani neviens nesaprot" un tml. tāpēc - man visa pusaudzības ekscesu kulminācija bija aizbēgšana no mājām, tā vai citādi, viss veiksmīgi atrisinājās, bet kādam citam, demžēl, viss var noritēt arī daudz smagāk. negribu nevienu attaisnot vai tiesāt, tikai sacīt, ka nevar tie vecāki, lai cik labi un gādīgi viņi arī būtu, visu izkontrolēt.
Powered by Sviesta Ciba