![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ir riskanti kaut ko bilst tik sāpīgas tēmas sakarā, bet tomēr mēģināšu.
ja restaurēju savus pusaudža gadus - ģimene man bija atsaucīga un pretimnākoša, bet tajā vecumā ir tāds pavērsiens (vismaz man bija un, šķiet, ka tas ir visai plaši izplatīts), ka gribējās sev veidot kādu atsevišķu "dzīvi", kurā nebūtu vecāku klātbūtnes, vienmēr tā fona sajūta "mani neviens nesaprot" un tml. tāpēc - man visa pusaudzības ekscesu kulminācija bija aizbēgšana no mājām, tā vai citādi, viss veiksmīgi atrisinājās, bet kādam citam, demžēl, viss var noritēt arī daudz smagāk. negribu nevienu attaisnot vai tiesāt, tikai sacīt, ka nevar tie vecāki, lai cik labi un gādīgi viņi arī būtu, visu izkontrolēt.
ja restaurēju savus pusaudža gadus - ģimene man bija atsaucīga un pretimnākoša, bet tajā vecumā ir tāds pavērsiens (vismaz man bija un, šķiet, ka tas ir visai plaši izplatīts), ka gribējās sev veidot kādu atsevišķu "dzīvi", kurā nebūtu vecāku klātbūtnes, vienmēr tā fona sajūta "mani neviens nesaprot" un tml. tāpēc - man visa pusaudzības ekscesu kulminācija bija aizbēgšana no mājām, tā vai citādi, viss veiksmīgi atrisinājās, bet kādam citam, demžēl, viss var noritēt arī daudz smagāk. negribu nevienu attaisnot vai tiesāt, tikai sacīt, ka nevar tie vecāki, lai cik labi un gādīgi viņi arī būtu, visu izkontrolēt.