Biku emocijas no vakardienas...
Kad tu, būdams inžinieris, ieej labaratorijā pie aparāta, lai to salabotu, un pēc brīža tev pienāk lab. vadītāja ar vārdiem "es jūs šeit negribu redzēt! Mēs te neesam nekādi izmēģinājuma trusīši. Lai Valdis brauc un taisa!", un tu tur stāvi, zinot, ka labāk dotajā momentā neko neteikt, jo tev iekšā viss vārās un ir stipri iedragāta tava pašcieņa un gods... un ja es vēršu muti vaļā, tad vēl varu iedzīt firmu finansiālos zaudējumos. Nu vakar visu izdarīju korekti dotajā situācijā, taču nevaru vārdiem izteikt, cik aizskarts biju un arī cik ļoti ienīdu tik neadekvātu un lecīgu lebaratorijas vadītāju.

Nu jā... nu pieļāvu kļūdu es vienreiz, jo nebiju pietiekami pieredzējis un netiku galā ar problēmu, kas bija radusies. Nu bija skandāliņš toreiz neliels. Bet nu nebiju domājis, ka tur viss tagad būs tik nopietni, ka mani pat vairs neuzskatīs par spējīgu kaut ko darīt. Nu jā... es jau tur braucu visu lauzt. Ko gan citu es galu galā varu izdarīt... esmu inžinieris, kas nav inžinieris.

Ai.. vārdsakot tagad jau viss ir garām, bet vakar jutos tik sabrucis, jo ja tev - inžinierim, pasaka, ka tu neko neproti tā, ka tu pats sāc sevi uzskatīt par niecību un tev pat uz brīdi pašam rodas bailes tuvoties kādam aparātam, jo tu tiešām sajūties tizls...

par laimi es spēju ātri atgūties.