Ikdiena, pardon, iknakts
Pārdomas var Visuma iznīcināšanas tēmu, kādas dabiski rodas, rakstot papīru, kuru būtu labi šonedēļ nosūtīt.

Tātad ja mums ir parasts melnais caurums (MC), tad tā ir noslēgta singularitāte, kas nozīmē, ka šim objektam ir savs notikumu horizonts, kas ir viņa Švarcšīlda rādiuss un traktējams kā satveršanas rādiuss. Tas nozīmē, ka citi objekti, kas atrodas ārpus šī rādiusa, var patvaļīgi ilgi orbitēt ap melno caurumu, neiekrītot tajā. Turpretī objekti, kas nokļūst Švarcšīlda rādiusa iekšpusē, neizbēgami iekrīt MC. Bet nu situācija ir stabila, pietiekmi tālus objektus šāds MC praktiski neietekmē.

Tagad iedomāsimies, ka pietiekami ilgi apstarojam parastu MC ar tādām hipotētiskām daļiņām, kam miera masas nav, bet elektriskais lādiņš ir. Tādas nav zināmas, bet Standartmodelis to eksistenci neaizliedz, kaut arī neparedz. Kas notiks? MC kļūs elektriski lādēts un vienā brīdī elektrostatiskie spēki nolīdzsvaros MC gravitācijas lauku. Pie kā tas novedīs? Viena no versijām - pie atvērtas singularitātes, kuras notikumu horizonta rādiuss ir vienāds ar visa Visuma rādiusu. Tātad tas ``sūks`` sevī iekšā jebkuru Visumā esošu objektu, lai cik tālu tas neatrastos.

Vienīgā nelaime, ka iesūcot papildu masu, gravitācijas lauks atkal pārspēs elektrisko un tas objekts, visticamāk, aizvērsies, vajadzēs turpināt apstarošanu.

Bet nu enīvej, tā kā mums nav (vēl) zināmas tādas daļiņas un zināmie MC ir patālu, laikam tomēr nāksies darakstīt publikāciju.