Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[12 Oct 2007|12:25pm]
Vakar vakarā suni atveda mājās pēc operācijas. Puse vēdera izgriezta. Divi audzēji. Mēs domājām, ka tikai viens. Šaušalīga rēta pāri visam vēderam. Suns guļ manā istabā, visu nakti klausos, kā viņa elpo. Nezinu, vai daru pareizi liekot viņai ciest vēl vairāk. Es nezinu. Nezinu, vai pēc tādas operācijas vispār var atkopties. Bet nemēģināt arī nevaru.
Viņu guļ un skatās. Kamēr no rīta ģērbjos un krāmēju somu, viņas acis man visur seko. Apmazgāju rētu, tā ir sarkana un pietūkusi. Iedodu padzerties, neko vairāk palīdzēt nevaru. Istaba smaržo pēc asinīm. Runājos, stāstu, kur iešu, ko darīšu, ka būšu vakarā mājās. Ceru, ka arī viņa būs mājās, kad pārnākšu.
21 comments|post comment

[08 Oct 2007|11:18pm]
Sēžu te un gaidu veterinārārstu. Sunim slikti. Izārstēt nevar, var tikai dot pretsāpju zāles. Audzējs. Sunim ir divpadsmit gadi, un tas ir cienījams suņa vecums, bet man vienmēr ir licies, ka suņi un kaķi dzīvo pārāk īsus mūžus. Viņi aiziet pārāk ātri.
Vēls jau ir, nezinu vai ārsts tiešām atbrauks, solīja būt pēc vienpadsmitiem. Šausmīgi, šausmīgi žēl suņa. Viņa uzticīgi staigā man visur līdzi, bet viņai tagad ir grūti paiet, kāja sāp, pa trepēm īsti nevar uzkāpt. Bet acis viņai tāds pašas kā vienmēr. Milzīgas, apaļas, brūnas. Labas. Draudzīgas. Silts purniņš, mīksta spalva, lielas, mīkstas ausis. Sajūta, ka viņu visu saprot. Arī tagad. Nē, varbūt tomēr viņa nesaprot, ka laika viņai palicis maz. Dažas nedēļas, varbūt daži mēneši labākajā gadījumā.

Rudens un lietus, un krusa, un aukstums. Tā visa ir pasaules kārtība, es zinu. Tā jābūt. Rīt man ir dzimšanas diena. 32 gadi. Tāda nu ir tā pasaules kārtība.
9 comments|post comment

Parkā [30 Sep 2007|11:58am]
Esmu Latvijā. Vēl arvien grūti pierast pie laika un telpas maiņas. Miegs nāk nepareizā laikā un mostos arī nepareizā laikā. Sapņos vēl arvien jūk kopā Japāna ar Latviju. Pamostoties kādu mirkli nesaprotu kur atrodos. Lūk, vēl pirms dažām dienām staigāju pa Asakusas tempļiem, klausījos, kā mūki lūdzas, elpoju svētīgos dūmus, kas paceļas virs degošajiem smaržkociņiem, bet tagad lasu ābolus Parka dārzā. Un pilnīgi viss ir citādi. Gaisma citāda un rudens citāds, āboliem garša citāda kā Japānā.
Šeit rudens ir tik mīlīgi skaists. Migla no rīta guļ virs parka kā milzīgs ezers, vēlāk sāk spīdēt saule, kļūst silti. Labi te ir. Lēnām atgriežos mājās.
5 comments|post comment

[26 Sep 2007|10:34pm]
Un tad veel iedomaajos, ka sis dosi vien man ir peedeejais siltais vakars sogad. Riigaa jau rudens, vai ne?
4 comments|post comment

[26 Sep 2007|10:14pm]
Vēl tikai šis vakars Tokijā. Rītdiena izstiepsies loti gara, bet pirms pašas pusnakts es būšu mājās. Jāiet gulēt, bet es vēl sēžu, visu ko domāju. Somas sakrāmētas. Pase ir, biļetes arī. Visu dienu staigāju pa pilsētu, bez kāda īpaša mērķa, vienkārši gāju un tad atkal kaut kur braucu ar metro, tad atkal gāju. Biju dažās vietās, kur vēl nebiju bijusi. Biju arī vecās, mīļās vietās. Šindžuku. Pirms gada mēs ar S. tur bučojāmies Britu krodziņa durvīs un pie krustojumiem, kamēr luksoforos deg sarkanā gaisma, un uz eskalatoriem metro stacijās un tāpat vien visur kur.

Šoruden esmu te kādu bīdi viena pati. Man ir bijis šeit tik daudz laika tikai prieks sevis. Viss man vienai. Un es visu laiku vienkārši gāju uz priekšu skatījos, un gāju atkal tālāk. Droši vien esmu Japānā nostaigājusi tik daudz kilometrus kā vienā normālā svētceļojumā. Brīžiem man pat likās, ka tas ir viss, ko no dzīves vēlos - iet un skatīties. Es varētu būt skatītājs. Ceļot un skatīties.
Bet kaut kur jau tas viss, jādomā, paliek. Ja ir tik daudz redzēts, vajadzētu no tā atkal rasties kam jaunam. Es gribētu, lai kaut kas rodas.

Nu tā. Bet tagad gan iešu gulēt. Asakusa jau apklususi. Pie tempļa vārtiem droši vien vēl kāds vēlīns tūrists bildējas. Bezpajumtnieki sacēlusi būdiņas no kastēm un nolikušies gulēt. Visas sīkbodes un arī lielās bodes ciet. Vilcieni skrien pa pazemi un virszemi un apstājas tukšās stacijās. Spoži deg miljoniem krāsainas gaismas. Nakts Tokijā.
post comment

IesnasTokijaa [23 Sep 2007|09:39pm]
Tā nu man atkal Tokijā ir piemeties kaze (saaukstēšanās). Baigi grūti. Bet staigāju tāpat visu dienu pa pilsētu, skatījos. Brīžiem mana saaukstēšanās visam pāri pārlaiž tādu vieglu reibonīti, tādu džinkstoņu ausīs, tik dīvaini te viss. Pēc Kioto smalkā skaistuma Tokijā viss šķiet tāds vienkāršs, kā ar bomi pa galvu. Bing bong, viss džinkst un dārd, visur brēc skaļa mūzika, gaismas midžinās un zibinās, cilvēku neciešami daudz, nevar paiet.
Un tie milzīgie krustojumi - kā laukumi. Kad iedegas zaļā gaisma, metos ielā iekšā kā upē, kopā ar simtiem cilvēku peldu pāri uz pretējo kratu, krastos gaismas pilis vai kas - tāds spožums, tāda gaisma, tūkstošiem lielu un mazu gaismiņu. Nebūtu tā lielā noguruma un slimuma, droši vien būtu atkal loti priecīga būt šajā mudžeklī. Bet tagad man gribas, lai ir klusums, lai man ir pāris kvadrātmetru savas teritorijas, lai viss tik traki neņirb.
Dzīvoju Asakusā. Tas nav nekāds smalkais rajons, lai gan tūristiem te ir daudz, ko redzēt. Dienā te pilns ar cilvēkiem, tūristi nāk bariem vien skatīties Asakusas tempļus un lielos vārtus. Starp lielajām ielām vesels murskulis sīku, šauru ieliņu, viss tik pilns, saspiests. Visās malās veikali, stendi, bodītes, galdi, kioski, gaiss pilns ēdienu smaržām. Kimono veikali, pusdienu ēstuves, saldumu kioski, gaļas bodes, lielveikali, sīkas būdiņas kur pārdod visādus niekus. Bet tāda nabadzības smaka un skumjas klīst pa mazajām ieliņām. Vakarā, kad veikali aizslēgti, ielu malās uz kartona kastēm saritinās bezpajumtnieki, aizsedz sejas ar kādu lupatu un guļ. Daži ķermeņi izskatās kā nedzīvi, sarāvusies, sačokurojusies, apkārt saraustas dažas mantas - lietussargs, pudele ar ūdeni. Vietām veči sēž bariņos, pīpē, kaut ko runājas. Es eju garām, mēģinu neskatīties virsū, bet acis pašas atrod atkal kādu sakņupušu stāvu. Un tad pēkšņi ir viens vecs vīrs, sēž zemē uz veciem kartoniem kā bomzis, bet izskats viņam pavisam citāds - gaišs krekls, tumsas bikses, uz acīm brilles. Lasa avīzi. Gluži tāds pats kā visi tie miljoni japāņu vīriešu, kas vakarā ar metro atgriežas pēc darba mājās, lasot avīzes vai snaužot. Nezinu, ko šis viens tā sēž ielas. Nezinu, vai tas ir smalks bomzis vai tāpat vien uz mirkli zemē apsēdies parasts japānis, kam ir mājas un viss dzīvē kārtībā.

Tā nu man te viss ir kopā - tempļi un nabagi, skaistums un neglītums, nogurums, slimība, izbrīns, urdoša vēlēšanās doties arvien uz priekšu, visu redzēt, visu paspēt, un reizē palikt tepat mierīgi sēžot, neko nedomāt, ļaut sev mazliet atpūsties.
post comment

[19 Sep 2007|09:26pm]
Sodien biju Naraa. Vareni, skaisti, loti iespaidiigi. Tikai kartums taads, ka briiziem praats saak aptumsoties. Dienas viduu Naras parkos eenas nebuut nav daudz, cels no templja uz templi ir plass un saules spozi apspiideet, man skita, ka degu un kuustu reizee.
Taapat kaa jaapaanu sievietes staigaaju ar mazu saulessardzinju. Tikai manaa gadiijumaa tas ir mazs, koss lietussardzins. Esmu noppirkusi arii jauku miniatuutu dvieliiti, kuru gluzi kaa japaanieties varu ar elegantu kustiibu piespiest pie sviedriem norasojusaas pieres. Nu labi, varbuut man veel jaapatrene elegance. Esmu arii apsvilinaajusies saulee. Izskatos kosi rozaa. Namaz ne ceeli un eleganti. Torties pasaule ap mani ir tik skaista, ka mans parsoniigais skaistums kluust maznoziimiigs. Milziigs Buda raami smaida starp lotosa ziediem Todaidzi templa pustumsaa, pagodas stiepjas augsup debesiis, sveces deg, viiraks kuup, simtiem stirnas leeni pastaigaajas pa Naras parkiem, cilveeki naak un iet.

Sobriid atkal ir vakars. Tuuliit iesu uz viesniicu. Dziivoju pie Kioto dzelzcelja stacijas. Pa savas istabinjas logu redzu, kaa stacijaa pienaak un atkal priojaam skrien shinkanseni. Ejot cauri Kioto stacijas eekai, man liekas, ka esmu naakotnee. Nu jaa, sii, protams, ir naakotne, sis ir 2007. gads, kaadaa gadaa astondesmit tresajaa, es naakotni drosi vien iedomaajos mazaak modernu kaa Kioto stacijas eeku. Bet stacijai jau desmit gadu, kops taad atklaasanas, un man tik un taa skiet, ka taa izsktaas naaktoniigi un loti stiliigi. Bet Japaanaa jau ir mazliet kaa naakotnee, vini steidzas citiem pa prieksu.

Taa, nu tad iesu tagad. Cauri naakotnes stacijai, garaam shinkanseniem uz viesniicu. Pa celam nopirksu kaadu saldeejumu. Karsti. Vislabaak man seit garso zalaas teejas saldeejums.
post comment

Kioto [18 Sep 2007|08:41pm]
Kioto ir loti karsti. Paari triisdesmit graadiem noteikti, briiziem kartums skiet pilniigi apdullinoss. Nezinu pat kaa man pietiek speeka visu dienu staigaat pa templjiem un daarziem. Nogurums briiziem ir pamatiigs, bet sejienes skaistumam ir taads speeks, ka es nevaru apstaaties - man jaaredz veel. Jaa, it ka jau es biju gaidiijusi, ka buus skaisti, bet sejies skaistums ir pilniigi apbuross. Arii tas, ka tas ir tik svesaads, tas, ka es seit esmu svesiniece. Sii nav mana pasaule, te maz ir taa, ko es zinu. Tik daudz nezinaamaa, tik daudz neparastu formu, kraasu, proporciju. Briiziem man skiet, ka sii ir pati pilniiba. Labaak un izteiksmiigaak kaut ko pateikt vairs nav iespeejams. Pilniiga harmonija. Koki, saules gaisma, kas spiid zariem cauri, brunurupuci un kraasainas zivis diikii, templja atspiidums uudenii... un pat garaam braucoso masiinu troksnis un japaanu skolnieku skalaas balsis, un tuurisi, kas klikskina foto kameru sleedzus - tas viss sakriit briiskiigaa ornamentaa, izveido vienu gleznu, vienu veselumu, un skiet, ka sis ir vispilniigaakais skaistums.
Templji smarzo, es seezu uz griidas liidzaas mazaam smalkaam japaanju sievieteem, kas veedinaas ar kraasainiem veedekliisiem. Es neko iipasu neluudzu, nedomaaju lielas domas, es tikai skatos un elpoju, juutu karstumu visaas poraas, sviedri rit paar deniniem, japaanu sievieteem ir mazi kraasaini lakatini, kurus vinas briiziem neuzkriitosi piespiez pie pieres. Es nezinu, kas ir tie dievi, kuriem celti sie skaistie nami, bet tas Dievs, kas ir manii, tas liiksmo un priecaajs, briiziem skalaak, briiziem pavisam klusu, un es briinos, kas ir tas, kas mani surp atvedis, kaapec man ir lauts seit buut un so visu redzeet. Briiziem domaaju par to, vai sii ir vieniigaa reize manaa muuzaa, kad redzu siis vietas. Varbuut vareesu seit kaadreiz veel atgriezties. Buutu paaraak saapiigi domaat, ka tikai vienreiz. Ieraudziit un uzreiz pazaudeet.
Acis un sirds pilna Kioto skaistuma. Man ir veel dazas dienas seit.
3 comments|post comment

[13 Sep 2007|01:14pm]
Tik aatri viss notiek. Sogad taas divas simpozija nedeelas paskreeja npaaraak aatri. Riit veel teejas ceremonija un ekskursija, setdien atklaasanas un tad viss. Nee, man viss buus tikai zimpozijam, es veel dosos uz Kioto un buusu te gandriiz liidz septembra beigaam. Tikai vakar, kad pabeidzu uzstaadiit darbu, tad gan bija taads viens loti juutiigs briidis. Vakars zelta kraasaaa, dzeltenes debesis, zili kalni taalumaa, milziigs nogurums un reizee sajuuta, ka ir atkal kaut kas izdariits. Mans darbs ir labs, labaaks nekaa pagaajuso gadu, tajaa ir vairaak manis pasas un ari vairaak sejienes. Staaveeju pie balkona durviim, saulei rietot, un taa gribeejaas raudaat. No noguruma un no sajuutaam, no taa, ka viss aatri paiet, ka gribeetos, lai vairaak buutu taa, kas paliek. Kaut ilgaak vareetu patureet cilveekus, kas satikti, vietas, kas iemiilotas. Raudaat gribeejaas arii taapeec, ka bija tik labi. Tik daudz skaistuma, tik daudz dziives. Neraudaaju. Apkaart visu laiku cilveeki, jaaieveero pieklaajiiba un dienas kaartiiba.
Bet taa vss ir labi. Silti, bet ne vairs karsti, lietus sodien nav, cikaades dzied. Seenes aug varenas. Iesu nograabt lapas ap savu darbu.
post comment

Kameer zuust kraasa [11 Sep 2007|04:17pm]
Sodien ir vees un lietains. Kraasoju bambusus, bet tie negrib zjuut. Sausmiigi garlaicigi gaidiit, kameer notiek ta zjuusana. Universitaatee sodien briivdiena, taapeec nestraadaa pat student kafejniica. Kliistu apkaart, aprunaajos ar citiem maaksliniekiem, briiziem vienkaarsi seezu uz solinja un skatos taalumaa. Buutu soeidne karsta saule, vareetu visu viens un divi nokraasot, nozaaveet un likt gatavu mezaa. Tas, ko esmu jau izlikusi izskataas labi. Sarkani un oranzi bambusus stumbri starp zaliem kokiem.
Vietaa, kur eksponeejos, peec lielajiem lietiem saaugusas skaistas seenes. Turklaat vairaakas skirnes. Viena skirne pat esot eedama. Peec skata taa vareetu buut normaala latvju beka. Taadas tur ir daudz. Visinteresantaak izskataas kosi dzeltenas seeniites, kas lien noz zemes neticamaa aatrumaa. Forma vinaam taada nepieklaajiiga, turklaat veel tas kosais, maakliigais dzeltenums. Kopaa ar maniem kosajiem bambusies izskataas peec kaut kaada pasaku meza.
Tas taa - par dziivo dabu.

Par nedziivo. Vakar vakaraa kopaa ar maakliniekiem gaajaam iepirkties uz 100 jeenu veikalu. Varena vieta. Visas mantas maksaa ap 100 jeenaam un biski vairaak. Leeti un smuki nieki. Visvairaak man paitika milziigi garas maaklsiigaas skropstas. Un veel visaadi miiliigi dvieliisi un jaapnju traucinji. Dazi maakslinieki sapirkaas veseliem maisiem visaadus niekus. Es visu ruupiigi apskatiiju un nopirku vienu plastmasas kruuziiti riita kafijai. Man ir no Riigas liidzi sava iecieniitaa kafija, kuru no riitiem dzeru pa latviesu modei, aplejot ar karstu uudeni. Japaanju kafija man daudz par vaaju. Liidz sim kafijas dzersanai izmantoju zobu skalojamo traucinju no vannas istabas. Tagad man ir godiiga kruuziite. No riita tikki pamodusies, attaisu aizkarus, balkona durvis, uztaisu kafiju un tad staavu uz balkona, dzeru kafiju, skatos uz kalniem taalumaa. Vesela karnu virtene, kas katru riitu izskataas citaadi. Veel var redzeet upi un riisu laukus, kokus, elektriibas liinijas krustaam skeersaam liidz pasam horizontam.

Tagad leenaam naak vakars. Ir tikai cetri, bet saak jau tumst. Tas taapeec, ka diena tik maakonaina. Visjaukaakais laiks saulainaas dienaas ir ap pieciem. Saulrieta laiks, kad gaismas kluust siltas, karstums noplok, kluust vieglaak un gribas kaut kur doties, kaut ko iipasu ieradziit, piedziivot. Saulrietaa staigaaju pa parku un mezu, apskatu, ko citi maakslinieku pa dienu sataisiijusi. Tikai sodien niikstu visu dienu, gaidot, kad nozuus kraasa.
2 comments|post comment

Cau no Japaanas [08 Sep 2007|10:25am]
Taa nu esmu Japaanaa jau piekto dienu. Diivaini, ka soreiz viss skiet jau taads kaa pierasts. Vairs nav taa milziigaa paarsteiguma. Kaut arii sii veel arvien ir pavisam citaada pasaule.
Atkal man seit pieder mazs galabins ainavas, un es tajaa uztaisiisu savu darbu. Darbs buus pavisam vienkaarss, bet iipasi ir tas, ka soreiz izmantosu bambusu. Cauraam dienaam nodarbojos ar bambusu kraasosanu. Ir sausmiigi karsti, gaiss mitrs un biezs, cikaades spiedz un breec no visa speeka. Galva reibst. Pirms paaris dienaam bija taifuuns, puuta visu maakslu pa gaisu, izmeerceeja mezu un parku un visu Tokiju pamatiigi.
Eedu japaanu kaarumus, man tik loti patiik taas garsas. Tipiskas jappanu brikastis ir gabalsins zivs, riisi un miso zupa. Un zalaa teeja, protams. Maajaas es drosi vien zivi ar riisiem no riita neestu, bet seit taadas brokastis skiet iisti laikaa. Vispaar seit viss ir tik garsiigs, ka man visu laiku gribas eest. Taa ka straadaajam universitaates parkaa, tad nu pa briitinam aizlavos uz studentu kafejniicinu un nopeerku kaadu riisu bumbuli. Pie reizes iedzeru kafiju un atpuusos.
Pats galvenais japaanis sodien riita sapulcee visiem lika uzmaniities no karstuma, dzert daudz uudeni un uzmaniit sirdsdarbiibu. Vakar viens japaanu meiteens staadaajot nogiiba. Arii japaaniem ir karsti. Taa nu visi meeginam uzmaniities.
Nu ko. Eju atkal pie saviem bambusiem. Diena jau gabalaa.
4 comments|post comment

[02 Sep 2007|02:56pm]
Atkal krāmēju čemodānu. Rīt agri no rīta došos uz Japānu. Jā, šogad atkal. Uz to pašu vietu. Taisīšu atkal mežā mākslu. Pēc tam divas nedēļas viena pati klejošu pa Japānu. Mazliet baidos, bet ir arī intesresanti. Ļoti gribu atkal tur būt - Tokijas ielās, braukt ar pazemes un virszemes vilcieniem, skatīties to svešādo pasauli. Parīt, kamēr Latvijā vēl nakts, būšu jau tur. Gaidu ceļojumu. Turiet īkšķus par mani, lai viss izdotos. Lai atrodu pareizās stacijas un pareizos vilcienus, un iemanos nopirkt pareizas biļetes līdz pariezajām pieturām. Varbūt kaut ko uzrakstīšu no turienes, ja tikšu pie interneta. Pēdējos pāris mēnešus viss, ko varētu uzrakstīt, būtu par to, cik daudz darba jāpaspēj izdarīt. To pierakstīt nebija vērts.
Čau. Līdz Japānai.
6 comments|post comment

[14 Jul 2007|03:42pm]
Beidzot saule un siltums. Sodien man ir pirmaa vasaras diena sajaa gadaa. Kops juunija saakuma esmu salusi, tagad peeksi ir iista vasara. Un turklaat es esmu pie juuras. Nidaa. Pabeidzo darbu, viens un divi iekaaru Manna priedee, tagad man ir gandriiz briivdienas. Noiireeju riteni un braukaaju pa pilseetinju, apskatiiju kaapas un juuru, vieteejaa tirdzinaa nopirku mellenes un kirsus, ir labi.
Nida pilna ar atpuutniekiem. Taada briivdienu pilseetinja ir kas loti diivains. Taa laiskaa atmosfeera, valjosanaas, nesteidziigi laudis, kas uudens malaa baro gulbjus. Nekaadas steigas.
Dziivoju taadaa kaa hostelii, kaa viesu maajaa. Maziitinja istabinja, ledusskapis, gads un divi kreesli, skapii salikti trauki - teejkanaa, divi skiivji, divas kruuziites, daksinjas, nazji, karotes. Dziivot var. Virtuve ir visiem kopiiga. Tur riitos lietuviesu daamas, satinusaas garaas riitakleitaas cep pankuukas. Es tur eju sev vaariit kafiju. Daamas ar mani krieviski paplaapaa. Es arii sev gribeet taadu garu frotee riitakleitu. Kad daama dodas pie viira uz istabinju, abaam rokaam turot bljodu pilnu ar pankuukaam, man loti sagribas buut preceetai. Lai man buutu iistas briivdienas pie juuras un viirs, kam cept pankuukas. Bet tad uzreiz es iedomaajos visas lietas, kas man savaa dziivee loti patiik, un saprotu, ka labaak gribu savu dziivi. Kaut arii man nekad nav bijusas taadas iistas briivdienas pie juuras. Toties man ir siis dazas dienas Nidaa un jauns objekts pasaa svarigaakajaa Nidas priedee. Un vispaar es gribeetu, lai viirs pankuukas cep kopaa ar mani. Vinam arii vareetu buut taads riita halaats.
Luuk, taadas lietas es apdomaaju, dziivojot pilseetinjaa pie juuras. Tas laikam no savaigaa gaisa. Visu laiku gribas eest un domaat.
5 comments|post comment

[11 Jul 2007|08:29pm]
Es tikai tā aši kaut ko ierakstītu, lai jūs, mīļie cibiņi, nedomātu, ka esmu pazudusi vai palikusi Austrālijā, vai arī pa ceļam apmaldījusies kādā lidostā. Esmu mājās Rīgā jau nedēļu, esmu laimīgi pieradusi pie šejienes lietainās vasaras, kas mazliet atgādina Melburnas ziemu, dzīvoju atkal tālāk.
Rīt braukšu atkal uz Nidu taisīt mākslas objektu Tomasa Manna priedē. Laiks ir šausmīgi piebāzts ar darbiem, es nezinu, kā tikt ar visu galā. Man šovasar jāuztaisa daudz grāmatas un daudz māksla. Jau tagad man šķiet, ka vasara tā vien nozib gar acīm un pazūd nemaz nesajusta. Čīkstēt būtu stulbi, jo tikai un vienīgi es pati esmu sev visu šo darbu nastu uzkrāvusi. Turklāt es gribēju visu jūniju pavadīt Austrālijā un septembrī atkal gribu Japānu, un vispār es gribu visu, tikai laiks gan no manas gribēšanas nepastiepjas garāks. Bez visa cita es gribu arī lēnus rītus laukos, slaistīties un nedarīt nekā, peldēties upē un lasīt ogas, aizbraukt pie vecāsmammas un kādu brīdi būt ļoti mierīga.
Gribu, lai vasara ir lielāka un stiprāka. Lai var paspēt viņu noķert.
1 comment|post comment

Liigo pasaules malaa [25 Jun 2007|08:08pm]
Vai, miiljie, kad lasu par juusu Jaanjiem, skeit, ka tas nevar buut tagad rakstiits, buus no kaadiem citiem laikiem. Man sie ir otrie nejaaniigaakie Jaanji muuzaa. Pirmie bija Francijaa pirms daudziem gadiem, bet tur vismaz juunijaa bija vasara. Seit nupat aizvadiita iisaakaa diena, garaakaa nakts, un to neviens ne piemin, ne pamana, ne kaa svin.

Sogad 23. juunijaa devos ekskursijaa laukaa no Melburnas. Celoju pa The Great Ocean Road. Tas ir gandriiz vai pasaules malaa. Tur, kur Austraalijai pati apakseejaa mala, taalaak ir vairs tikai Tasmaanija un okeaans. Pasaules mala tiesaam izsaktaas kaa mala. Okeaans apgrauzis zemi kaa kuuku, izkodis klintiis lielus robus, tur skalojas baltas putas. Zemes malaa ir dzeltenas un sarkanas klintis, kas no uudens slienas laukaa kaa milziigu, muuzvecu cetnju drupas, vietaam uudens izrobotas kaa mezgiines. Klinsu tornji, sienas, velves, durvis. Okeaans ir zili zaljs, vilnjiem ir skalja, zema balss. Redzeeju delfiinu peldamies vilnjos.

Viss te ir milzigs, varens, gruuti aptvert meerogus un proporcijas. Visi lielumi izteikti vispaaraakajaa pakaapee. Milzu taalumi, plasumi, milzu koki, milziigas debesis. Jaanju noskanjaas pastaigaajos mezaa, kur aug papardes tik lielas kaa koki. Tropu mezs. Viss slapjs un glums, ziemas gaiss ir auksts un mitrs, papardes liecas paar celinju kaa palmu zari, starp pardeem aug koki, kas stiepjas liidz pasaam debesiim.

Ekskursijaa redzeeju arii koalas, papagailjus, visaadus diivainus Austraalijas putnus, un kengurus arii redzeeju. Zaljos pakalnos ganiijaas aitas, zirgi, dazi eezelji.
Koalas guleeja eikaliptu zaros kaa peleeki bumbulji. Viens pamodaas, pakasiija veederu, nopluuca un apeeda eikalipta lapu, ieriikojaas atkal uz guleesanu. Pareejie vienkaarsi guleeja nekustiigi. Es biju kaut kaa naivi iedomaajusies, ka koalas noteikti buus taa smuki ar kepaam apkeerusi koka stumbru, taa kaa bildees vinus var redzeet. Bet nekaa - guloss koala vienkaarsi iespiileejas zaaklee starp vairaakiem zariem lai nenokristu, saknjuup peleekaa cupinjaa un gulj. Daudz gulj. Kaadas 18 stundas dienaa. Varenaa, muuziigaa, pirmatneejaa miegaa.
Austraalijas aborigeeni tic, ka visi zveeri un putni, raapulji un insekti, un taapat arii koki, akmeniji, uudens, smiltis, visa dziivaa un nedziivaa daba ir seni gari, kas radusies un radiiti ilgi pirms cilveekiem un turpina dziivot tiem liidzaas nemitiigaa mijiedarbiibaa cits ar citu un cilveekiem. Redzot kaa eikalipta zaraa suupojas aizmidzis koala, kaut kas liek manai sirdij saznaugties saapiigaa maigumaa, un es saprotu, ka, jaa, koala patiesaam ir no taas senaas pasaules, kas bija jau pirms cilveekiem, un tas, ka mees te tagad leekaajam vinam apkaart ar savaak foto kameraam, neko daudz nemaina vinja dziivee. Koala ir no muuzsenaas, vareenaas Austaalijas, no taas, kura veel nebija nevienaa kartee, no taas, kas radaas pirms karteem un cilveekiem. Vins ir no senajiem laikiem. Taapat kaa delfiini, pingviini, posumi, kenguri, juuras zvaigznes uudenii un Dienvidu krusts debesiis. Senaa pasaule. Un taa neko nesaka par to, kas viss ir pilns ar tuuristiem un vinu kameraam, vis cum un mudz no cilveeku klaatbuutnes.

Skaistaa, varenaa, milziigaa Austraalija. Taa, kuru senajos laikos radiija Varaviiksnes cuuska. Taa pasaule veel arvien ir tepat tuvumaa.
2 comments|post comment

Ziema Melburnaa [20 Jun 2007|09:02pm]
Veesas, lietainas, veejainas dienas. Austraaliesi pret ziemu neizturaas nopietni. Ja aaraa ir 11 graadi, vini spiitiigi veel arvien staigaa plikaam kaajaam, plikiem kakliem, kaur kaadaas taadas diivainaas dreebees, kas skiet sakombineetas no vasaras sortiem un rudens jakaam. Es savaa latvietes nopietniibaa velku garaas bikses un pavasara jacinju nominiiju pret rudens/ziemas jaku. Un man nebuut nav karsti. Nee, man par salst briiziem. Jo iipasi, kad saak puust tas lielais veejs no okeaana puses. Austraaliesi tikmeer mieriigi turpina ietureet maliites aara kafejniicaas, dzert ledus kafiju un kolu ar ledu. Man salst skatoties vien. Kad es atkal ieraugu kaadu siiku japaanieti plikiem stilbiem minisvaarcinjos staigaajam pa pielijuso pilseetu, man skiet, ka pierast pie Austraalijas aukstuma man buutu tik par gruuti, kaa pierast pie Austraalijas karstuma. Man ir cimdi un salle un zem jakas arii normaals dzemperis nevis kaut kaas kreklins uz lenciiteem.
Aara kafejniicas gan man patiik. Satuntuleejos savaas jakaas un dzemperos un seezu laukaa, dzeru karstu kafiju (nevis aukstu, uz ledus gabalinju kaudzes uzlietu), skatos pilseetu un Austraaliesus - visu to dazaadu tautiibu un rasu mudzekli, kas te nirb kaa skudras. Ir daudz lietas, kuras es te nesaprotu. Ari anglu valodu briiziem nesaprotu. Gan to, kuru runaa austraaliesi, gan visaadus diivainus akcentus, kaados runaa sejienes iebrauceeji. Nemitiigi kaut ko jautaaju Spenseram un vins man pacietiigi skaidro, kaapec, piemeeram, verkalos paardeveejam jaasaka how are you? vai how's it going? been busy today? It kaa nepietiktu ar vienkaarsi hello un please un thank you. Un ir visadi jauni vaardi un fraazes, ko esmu samaacijusies. Ir loti interesanti.

Veel gribeeju par posumiem pastaatiit. Nezinu, kaa iisti vinus sauc latviski, ceru, ka ir taads vaards - posums. Zinu, ka ir vaards oposums, bet vai latviski ir posums, nezinu patiesaam. Atvainojiet, ja sie zveerii izraadiitos kaa citaadi deeveejami.
Posumi dziivo Melburnas parkos. Posums ir taads puukains, omuliigs nakts dziivnieks, lielumaa apmeeram kaa kakis. Somainis taapat kaa kengurs. Loti attaali kaut ko kengurveidiigu arii atgaadina. Iipasi, kad izslienas vertikaali un skataas, kas apkaart notiek. Lielaam aciim, siikaam kepinaam, kas izskataas kaa mazas plaukstas ar visai pamatiigiem nagiem. Luuk, posumus mees ar Spenseru te veelaas vakara stundaas parkaa satiekam. Vini ir visur. Skraida pa kokiem, pa zaali, raknaajaas parka miskastees. Vini no cilveekiem nebaidaas, pieradusi pie pilseetas, gaajeejiem, troksniem. Ja pamana cilveeku, naak klaat, gaida kaut ko garsiigu. Vienu vakaru mees viniem atnesaam dazus niekus - aabolu, banaanu, burkaanu. Sanaaca kaadi padsmit posumi mums apkaart, vicinaaja kepas, prasiija eedamoo, biski gruustiijaas savaa starpaa. Banaani viniem loti garsoja, aaboli arii. Burkaanu atzina par ciesamu, bet ne iipasi garsiigu. Dazi posumi aizvieda burkaana gabalinus projaam un uzstaajiigi pieprasiija banaanu. Man posumi loti patiik, bet bail arii drusku. Iipasi taapeec, ka pats pirmais posums, kurs bezbailiigi pienaaca man klaat, uzreiz iekoda man kedaa. Ne jau kaadu launu noluuku vadiits, bet vienkaarsi, lai paarliecinaatos, vai keda nav eedama.
Man tie posumi skiet kaa taada paraleelaa pasaule. Kad pienaak nakts un parki satumst, tad peeksni atdzivojas posumu pasaule, un vini tur dziivo savu dziivi, skataas tumsaa lielaam apaljaam aciim - taadi mazi, peleeki radiijumi, nemaz tik loti no cilveekiem neatskiraas. Austraaliesi.
10 comments|post comment

Insektu diena [12 Jun 2007|10:25pm]
Nav laika rakstiit. Veels. Jaaiet uz hosteli. Nezinu, kas tur muus sovakar gaida. Vakar vakaraa pie visu istabinu durviim bija izkarti briidinosi uzraksti, ka no riita visas mantas jaasaliek somaas un somas jaanosleepj skapjos, jo buusot ikmeenesa insektu indeejamaa diena. No riita visu ruupiigi sapakoju somaas, arii segas un palagus sabaazu skapii, tagad nu skatiisos kaa taa izindeetaa istabija izskatiisies.
Un veel es sodien uz ielas redzeeju lapu slaukaamo masiinu, kas izskatiijaas peec milziigas ragainas vaboles. Masiinai uz saaniem bija uzraksts "Spotless city of Melbourne". Vabole leenaam aizveelaas pa ielu, lapu kaudzes sev pa prieksu virpinaadama. Nepamet sajuuta, ka sodien ir kaut kaada insektu diena.
1 comment|post comment

[11 Jun 2007|02:11pm]
Nedeelas nogale pavadiita patiikami slinkojot. Patiesiibaa slinkoju tikai es, Spensers straadaa kaa traks, vinam jagatavo visaadi darbi skolai.
Sestdien noiireejaam sev istabu. Ievaakties vareesim tur tikai sonedeel beigaas. Istabu mums iziireeja baala, tusmataina sieviete ar iistu graafienes Drakulas sharmu. Vispirms vina mums piedaavaaja sausaliigu mitekli pussabrukusaa maajelee - mazu, sapeleejusi istabinu, kura taa vien skiet, ka vareetu dziivot arii zjurkas un cuuskas. Visaizkustinosaakaa vieta sajaa maajelee bija virtuve, to skiet vareetu buut iekaartojusi septinji suskiigi ruukiisi - kannas, panaas un vannas gar visaam sienaam no griestiem liidz griidai. Kaaa iipasu ekstru Drakuliene paraadija mazu, nelabi smakojosu pagalminju, kur starp nezaaleem un apkaltusiem kruumeljiem staaveeja cetri atkritumu konetineri. Kad mees tomeer nelokaami no zjurku istabinas atteicaamies, mums tika paraadiits cits miteklis maajaa, kas saskanjaa ar graafienes vaardiem ir A klases kultuuras piemineklis. Skiet, ka A klase noziimee kaut ko vecu, mazliet dreegnu, bet visai pieklaajiigu. Istabai ir augsti griesti, liels logs ar skatu uz parku un kamiins, kuru mums cieshi pieteica nelietot. Nav ne jausmas, kas veel dziivo A klases naminjaa, bet tur esot veel citi iirnieki. Drakulas kundze aizveda muus uz savu ofisu, peleekzalganu telpu ar melnbaltaam graviiraam pie sienas, lika paraadiit personu apliecinosus dokumentus un samaksaat triis nedeelju iires naudu, un tad mees driiksteejaam parakstiit liigumu. Ar asiniim gluzi nebija jaaparakstaas, bet sajuuta bija taada kaa dveeseli paardodot. Pirms parakstiisanaas mums veel tika uzdoti dazaadi jautaajumi, lai noskaidrotu, vai esam labi un uzticami cilveeki. Mums buus jatiira viss, ko graafiene liks. Nedriikstees atstaat netiirus traukus un vest maajaa svesus cilveekus. Bailiigi.
Nekad veel neko tik interesantu nebiju dariijusi. Visa taa zvaniisanaas par iziireejamaam istabaam un dziivoklju skatiisanaas bija loti aizraujosa. Turklaat agad mums buus sava istaba Melbunraa uz veselaam triis nedeelaam.
Toties vakar pavadiiju visu dienu Borders graamatvikalaa. Veikals patiesiibaa atgaadina biblioteeku, tur var seedeet stundaam un skirstiit un lasiit graamatas, neviens neko neuzbaazas, nekas nav jaapeerk, ja negribas, graamatas var lasiit arii veikala kafejniicaa, dzerot kafiju un eedot milziigas, paarpasauliigi garsiigas kuukas. Paradiize! Vispaar es biju dzirdeejusi par taadiem graamatveikaliem, bet sis ir pirmais, kuraa man ir gadiijies buut. Taa arii vakar visu dienu no riita liidz pasai veikala sleegsanai ap septiniem vakaraa abi ar Spenseru tur nosedeejaam. Spensers ziimeeja storyboardus savai skolas filmai, es tikmeer raknaajos pa visiem graamatpauktiem, vilku laukaa interesantaas graamatas, skirstiiju, lasiiju, dzeeru kafiju un eedu kuukas. Veikals visu dienu bija pilns ar cilveekiem, kafeniicaa visi galdinji nokrauti graamataam, neviena briiva kreesla, arii uz griidas seez cilveeki un lasa. Un taa sajuuta - taa briivaa, laimiigaa sajuuta, it kaa tev piedereetu visas pasaules graamatas un viss pasaules laiks, lai lasiitu visu, ko sirds kaaro.
Sodien Austraalijaa ir briivdiena - britu karalienes dzimsans diena. "To neviens nesvin, bet briivdienas visiem patiik, protams," saka Spensers. Prasu Spenseram, kaapeec viniem vajag to britu karalieni, un vins atbild, ka taa Austraalija juutoties drosaak. Vini baidoties, ka Aazija vinus paleenaam noznaugs, ja nebuus draudziiba ar britiem un Ameeriku.
Manaa pasreizeejaa dziivee brivdiena par godu britu karalienei neko nemaina, man taapat nav nekaadu pienaakumu, vieniigais, ko pamanu, ka dazas jaukas kafejniicas ir sleegtas un ielaas mazaak cilveeku. Iesu pastaigaaties. Dienas seit iisas, agri satumst, gribu tomeer arii kaut ko rezeet. Kaut gan paslaik ir labi taapat, negribu neekaadu tuurismu. Vienkaarsi esmu seit, klistu pa pilseetu, skatos uz cilveekiem un dziivoju tajaa mazajaa, siltajaa telpaa, ko ap sevi rada divi iemiileejusies cilveeki. Man paslaik ar to pietiek.
3 comments|post comment

[08 Jun 2007|08:14pm]
Veel arvien sausmiigi naak miegs. Visu dienu naak miegs, toties naktii nevaru aizmigt. Pamostoties logaa ir saule, klaigaa diivaini putni, dobees suupojas neredzeetas pukes. Laiks ir taads kaa Latvijaa rudenii taa apmeeram oktobra viduu. Veess un saulains, ir loti skaisti. Sodien kaadu laiku staigaaju pa pilseetu viena pati, skatiijos, klausiijos. Tik dazaadas sejas, tik dazaadi cilveeki, dazaadas valodas, burzma. Aizgaagu liidz parkam. Tur - citaadi koki un citaadi putni. Parkaa lidinaas saarti papagailji, vismaz man skiet, ka tie vareetu buut papagailji. Puush auksts veejs, man pat drucin salst, bet gaisma ir briiskiiga, dzidras debesis, kokiem birst lapas. Skaisti.
Vakaraa agri satumst, kluust veel veesaaks, veejs ir ledains. Dazas japaanju meiteniites tik un taa staigaa sortinos un plikaam kaajaam. Skiet, ka neviens te aukstumu nenem taa iisti veeraa. Visi tik un taa staigaa vasariigaas dreebees. Man gan salst. Un eest arii gribaas. Pagaidaam veel nezinu, cik daudz varu atlauties eest, jo nauda vajadziiga vienkaarsi dziivosanai. Spensers dziivo skolas kopmiitnee, taadaa kaa divvietiigaa dziivokliitii, kas ir tik mazs kaa seerkocinju kastiite. Bez vinja seerkocinju kastiitee dziivo veel viens students, taa nu man tur nekaadas paliksanas iespeejas patiesaam nav. Visi Spensera radi dziivo citaas pilseetaas, bet draugi ir taadi pasi nabadziigi studenti, kas dziivo seerkocinju kastiitees. Taa nu mees tagad esmam apmetusies hostelii, un mekleejam citu dziives vietu. Spensers nemitiigi censas sazvaniit kaadus dziivoklju un istabu iziiretaajus, pagaidaam visi teleforni spiitiigi klusee. Tad jau redzees. Gan jau sanaaks naudinja arii eesanai. Viss. Laikam iesu guleet. Acis krit ciet. Tikai negribeetos atkal pamosties pusvienos naktii, guleet valeejaam aciim un gaidiit riitu. Gribu seit so laiku dziivot no visas sirds, nevis kaut kaadaa miega maakonii.
4 comments|post comment

Esmu tur - kares pasaa apaksaa [07 Jun 2007|07:50pm]
Luuk, esmu seit. Melburnaa. Veel arvien tam iisti nespeeju noticeet. Sausmiigi naak miegs. Divas neguleetas naktis. Lai kaa arii censtos, lidmasiinaa aizmigt man neizdodas. Negrib atslaabinaaties kermenis un viss. Man skiet, ka mans kermenis taa iisti lidmasiinaam neuzticaas, un lai arii man skiet, ka esmu mieriiga un prieciiga, kermenis spiitiigi paliek pie sava - nekaada guleesana lidmasiinaas. Taa nu neguleeju, bet skatiijos filmas. Iipasi jauka bija filma, kur redzeju tiesi pirms nolaisanaas Melburnaa. Filmaa bija par indiesu gimeni, kas paarceljas uz dziivi Amerikaa un kaa viniem tur iet, kaa vini tur paleenaam iedziivojas. Loti sirsniigs gabals. Es pat mazliet paraudaaju.
Un tad veel es paaris reizes gandriiz apraudaajos diivainaa aizkustinaajumaa tiesi par Austraalijas teemu. Vispirms, kad Kuala Lumpuras lidostaa uz lielaa ekraan beidzot paraadijaas Melburnas reiss un es taa pa iistam sapratu, ka tas patiesaam attiecas uz mani, ka pavisam driiz buus tiesaam lidmasiina un Austraalija. Un tad jau veelaak lidmasiina, lidojot jau virs Austraalijas skatiijos, kaa ekraanaa tiek raadiita pasaules karte, un es esmu tajaa siikaja punktinaa tur zemeslodes apaksaa. Es tacu visu ziemu biju domaajusi par so taalo zemi, cereejusi tur nokluut. Bet pirms satiku Spenseru Austraalija nebija man nekaada sapnju zeme. Skiet, es vispaar nekad nedomaaju par Austraaliju kaa par vietu, kas kaut kaa vareetu attiekties uz mani. Man bija citas sapnju zemes, citas vietas, kur es gribeetu nokljuut. Bet tagad viss ir citaadi, un man aizkustinaajumaa gribas raudaat, ieraugot uz kartes Austraalijas kontuuras. Nu labi, nogurusi jau arii es biju, saraudinaat mani bija loti viegli, bet tik un taa tas viss ir loti diivaini.
Tagad esmu seit un buus vien jaanotic, ka taa ir iisteniiba. Sobriid ir vakars, seezu Spensera filmu skolaa kaut kaadaa datortelpaa, Spensers man blakus taisa savu animaacijas maajasdarbu, mees bijaam loti jaukaas vakarinaas mazaa japaanu eestuvee, padzeeraam kafiju graamatveikalaa, pastaigaajaam pa pilseetu, bet es tik un taa veel nejuutos seit pa iistam ieradusies, baidos, ka tikai tas viss nepazuut kaut kur. Gan jau sii nerealitaates sajuuta pazudiis, kad izguleesos.
17 comments|post comment

navigation
[ viewing | 240 entries back ]
[ go | earlier/later ]