Kioto
Kioto ir loti karsti. Paari triisdesmit graadiem noteikti, briiziem kartums skiet pilniigi apdullinoss. Nezinu pat kaa man pietiek speeka visu dienu staigaat pa templjiem un daarziem. Nogurums briiziem ir pamatiigs, bet sejienes skaistumam ir taads speeks, ka es nevaru apstaaties - man jaaredz veel. Jaa, it ka jau es biju gaidiijusi, ka buus skaisti, bet sejies skaistums ir pilniigi apbuross. Arii tas, ka tas ir tik svesaads, tas, ka es seit esmu svesiniece. Sii nav mana pasaule, te maz ir taa, ko es zinu. Tik daudz nezinaamaa, tik daudz neparastu formu, kraasu, proporciju. Briiziem man skiet, ka sii ir pati pilniiba. Labaak un izteiksmiigaak kaut ko pateikt vairs nav iespeejams. Pilniiga harmonija. Koki, saules gaisma, kas spiid zariem cauri, brunurupuci un kraasainas zivis diikii, templja atspiidums uudenii... un pat garaam braucoso masiinu troksnis un japaanu skolnieku skalaas balsis, un tuurisi, kas klikskina foto kameru sleedzus - tas viss sakriit briiskiigaa ornamentaa, izveido vienu gleznu, vienu veselumu, un skiet, ka sis ir vispilniigaakais skaistums.
Templji smarzo, es seezu uz griidas liidzaas mazaam smalkaam japaanju sievieteem, kas veedinaas ar kraasainiem veedekliisiem. Es neko iipasu neluudzu, nedomaaju lielas domas, es tikai skatos un elpoju, juutu karstumu visaas poraas, sviedri rit paar deniniem, japaanu sievieteem ir mazi kraasaini lakatini, kurus vinas briiziem neuzkriitosi piespiez pie pieres. Es nezinu, kas ir tie dievi, kuriem celti sie skaistie nami, bet tas Dievs, kas ir manii, tas liiksmo un priecaajs, briiziem skalaak, briiziem pavisam klusu, un es briinos, kas ir tas, kas mani surp atvedis, kaapec man ir lauts seit buut un so visu redzeet. Briiziem domaaju par to, vai sii ir vieniigaa reize manaa muuzaa, kad redzu siis vietas. Varbuut vareesu seit kaadreiz veel atgriezties. Buutu paaraak saapiigi domaat, ka tikai vienreiz. Ieraudziit un uzreiz pazaudeet.
Acis un sirds pilna Kioto skaistuma. Man ir veel dazas dienas seit.