Sodien biju Naraa. Vareni, skaisti, loti iespaidiigi. Tikai kartums taads, ka briiziem praats saak aptumsoties. Dienas viduu Naras parkos eenas nebuut nav daudz, cels no templja uz templi ir plass un saules spozi apspiideet, man skita, ka degu un kuustu reizee.
Taapat kaa jaapaanu sievietes staigaaju ar mazu saulessardzinju. Tikai manaa gadiijumaa tas ir mazs, koss lietussardzins. Esmu noppirkusi arii jauku miniatuutu dvieliiti, kuru gluzi kaa japaanieties varu ar elegantu kustiibu piespiest pie sviedriem norasojusaas pieres. Nu labi, varbuut man veel jaapatrene elegance. Esmu arii apsvilinaajusies saulee. Izskatos kosi rozaa. Namaz ne ceeli un eleganti. Torties pasaule ap mani ir tik skaista, ka mans parsoniigais skaistums kluust maznoziimiigs. Milziigs Buda raami smaida starp lotosa ziediem Todaidzi templa pustumsaa, pagodas stiepjas augsup debesiis, sveces deg, viiraks kuup, simtiem stirnas leeni pastaigaajas pa Naras parkiem, cilveeki naak un iet.

Sobriid atkal ir vakars. Tuuliit iesu uz viesniicu. Dziivoju pie Kioto dzelzcelja stacijas. Pa savas istabinjas logu redzu, kaa stacijaa pienaak un atkal priojaam skrien shinkanseni. Ejot cauri Kioto stacijas eekai, man liekas, ka esmu naakotnee. Nu jaa, sii, protams, ir naakotne, sis ir 2007. gads, kaadaa gadaa astondesmit tresajaa, es naakotni drosi vien iedomaajos mazaak modernu kaa Kioto stacijas eeku. Bet stacijai jau desmit gadu, kops taad atklaasanas, un man tik un taa skiet, ka taa izsktaas naaktoniigi un loti stiliigi. Bet Japaanaa jau ir mazliet kaa naakotnee, vini steidzas citiem pa prieksu.

Taa, nu tad iesu tagad. Cauri naakotnes stacijai, garaam shinkanseniem uz viesniicu. Pa celam nopirksu kaadu saldeejumu. Karsti. Vislabaak man seit garso zalaas teejas saldeejums.