Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Celjaa [06 Jun 2007|05:31pm]
Labriit, labdien, labvakar, ciba! Jau peec vienas diennakts ilgas celosanas laiks ir sajucis. Palikusas vairs tikai vietas, lidostas, lidmasiinu ielidosanas un izlidosanas laiki. Sobriid esmu Kuala Lumpuraa, lidostaa, gaidu reisu uz Melburnu. Veel kaadas desmit stundas un tad buusu Austraalijaa.
Kuala Lumpuras lidostaa visur sakaarti milziigi sauklji - the best airport in the world. Nu ko, jaa, man te dikti patiik. Viss taads plass, skaists, griidas mirdz, kluss, sviniigs. Atmosfeera pacilaajosa, juuti, ka celojums ir kas liels un svariigs. Mekaadas burziisanaas, nekaadu baru, bezjeedziigu rindu, celosana ir kaut kas gandriiz aristokraatisks.
Un kaa jau visaas lidostaas man visu laiku gribas skatiities uz cilveekiem, sejaam, figuuraam. Man loti patiik, ka cilveeki izskataas tik dazaadi. Vispaar man patiik lidostas kaa taadas ar visu, kas taam pieder - cilveeki, svariigums, celojuma sajuuta, laika juceklis. Un visas pasaules lidostaas ir taas mieriigaas sieviesu balsis, kas pavisam raami no skalrunjiem veesta, ka misters taads un taads kavee lidojumu un ka bagaazu nedriikst atstaat nepieskatiitu. Taas pazinojumu balsis arii man patiik. Taa ir lidostu muuzika.
Internets arii sajaa lidostaa ir par briivu, nevis kaa Amsterdamaa, kur par 15 min. jaamaksaa 3 eiro. Taa nu es te ciboju, celojot telpaa un laikaa.
Bet vissvarigaakais it tas, ka Austraalija ir jau pavisam tuvu. Un tad es buusu tajaa zemes malaa, kur veel nekad neesmu bijusi.
9 comments|post comment

[01 Jun 2007|11:07pm]
Rīt Parkā sezonas atklāšana.

Vakarā sēžu tēta mašīnā, tētis pats pie stūres. Braucam no uz muižu no izstāžu mājas, kur esam visu dienu pavadījuši iekārtojot izstādi. Nogurums tāds, ka kājas ļogās. Tumst. Vēsi. Vējš. Tētis stūrē, mašīnā klusums.
Tad es saku: "Atceries, kā ir bijis citus gadus? Iedomājies visus tos māksliniekus, izstādes. Kādi tikai darbi nav bijuši! Kā mēs to visu pa naktīm taisījām, būvējām objektus, kārām darbus. Tik daudz!"
Tētis: "Jā, un kur tas viss ir palicis?"
Klusums.
"Es nezinu. Patiešām - kur tas viss ir?"
Klusums.
Tētis: "Pat atmiņu vairs nav".
Klusums.

Kur tas viss ir? Visas tās naktis, kad izauga jauni darbi, jaunas izstādes, simtiem un simtiem darbu. Visi tie ir bijuši gaistoši trausli, ātri aizejoši darbi. Vietā nāca atkal citi, uz parku brauca citi mākslinieki, viss nemitīgi mainījās un arī tagad turpina mainīties. Tikai katru gadu ir viss jāsāk no sākuma un jātaisa tā, it kā viss notiktu pirmo reizi. Un viss iepriekšējais aiziet un pazūd.

Kamēr braucam klusumā mašīnā, man acu priekšā pēkšņi parādās puķu istaba, kuru igauņu mākslinieki uztaisīja pavasarī, kad mēs ar ZS bijām tikko sākuši draudzēties. Visa istabas grīda noklāta ar ziediem. Biezs, smaržīgs paklājs. Ceriņi un pienenes un vēl visas iespējamās pavasara puķes kārtu kārtām. Tik skaisti, ka elpa aizraujas. Un tā smaržā. Tā vēl tagad manī smaržo saldi rūgta.
Puķu istabas durvīs stāv ZS un jautā: "Nu, tev patīk?"
Un es redzu, ka viņam pašam patīk ļoti.
Tas bija pirms kādiem sešiem gadiem. Vai septiņiem. Es vairs neatceros. Kur tas viss paliek?
post comment

[25 May 2007|12:14pm]
Lietus liist. Taa smuki. Peleeki, veesi, smarziigi. Mans darbs pie upes ir gatavs - spogulojas upes uudenjos liidzaas laivinjaam. Tagad man ir divas briivas dienas. Taa jau man likaas, ka darbu uztaisiisu loti aatri, un tad vareesu mazliet atpuusties. Kaut gan praatiigaak buutu bijis zigli lidot maajaas un mesties ieksaa darbos. Darbi mani jau gaida, sastaajusies garaa rindaa. Bet seit es neko daudz par darbiem nedomaaju, labaak pagulju vai pastaigaajos.
Te ir loti skaisti. Ainavas kaa gleznas - pakalns aiz pakalna, milziigi taalumi, beerziem taads svaigs, miiliigs zaljums. Vakar viens soms mani aizveda uz putnu taku klausiities un skatiities putnus. Soms man iedeva iistu putnu veerojamo taalskati. Taa tik ir manta! Tagad es sev arii taadu gribu. Man par jebkura vaarna vai zvirbulis izskataas aarkaartiigi interesanti taadaa taalskatii. Var redzeet, kaa tur tie putni kasaas un buzinaas, leekaa pa zariem. Sava dziive, sava pasaule, visaadas nemsanaas un organizeesanaas. Nekaadus izcili retus putnus neredzeeju, bet lakstiigala gan dziedaaja skaisti.
Somijaa ir labi. Te vienkaarsi ir laba sajuuta. Lieli taalumi, plasumi, daudz vietas, patiikamas proporcijas. Attieciibas starp cilveekiem arii ir taas patiikamaas proporcijas. Ir eerti, patiikami un labi. Neuzbaaziigi, bet sirsniigi.
Taa, tagad dosos taalaak. Man veel ir briiva visa sii diena un arii riitdiena liidz vakarpusei. Un tad - lidmasiina, Riiga, darbi.
3 comments|post comment

Somijas gaisma [22 May 2007|09:08pm]
Esmu Somijaa. Somijai pa pashu vidu. Te ir loti daudz gaismas. Pavasaris. Maigs zaljums beerzu zaros, ziedosas tulpes, narcises. Pilseetina, kur atrodos, ir neliela, tai cauri tek upe, upes krastos notiek maakslas izstaades. Esmu te, lai uztaisiitu darbu upei un pilseetai. Skaisti. Mieriigi. Klusi.
No riita klausiijos, kaa taalumaa kuuko dzeguze. Esmu nevis pilseetaa, bet gandriiz mezaa. Maziitinjaa ciematinjaa, kura tuvumaa ziemaas kliistot vilki un laacji. Dziivoju lielaa maajaa pie kaada somu maakslinieka. Maakslinieks un vina gimene par mani loti ruupeejas. Visur aizved, atved, dod daudz eest, vispaar viss ir labi. Tikai es loti ilgojos peec Austraalijas.
6 comments|post comment

Skaistule [12 May 2007|09:19pm]
Sēžu tu pustumsā pie datora, klusītiņām iemalkoju šampanieti un esmu skaista. Tā pa īstam skaista. Gandrīz kā Agnese Zeltiņa. Esmu skaistule pustumsā. Neviens manu skaistumu šobrīd neredz, bet es gluži vai staroju. Visi mani skaistuma stari saiet datora monitorā, no turienes tiem būtu jānonāk cibā.
Man šodien bija jābildējas vienai kataloga bildei, un tad nu es izmantoju izdevību, ka dzīvoju vienā mājā ar stilisti un fotogrāfu un ļāvos viņu profesionālajai darbībai. Man ļoti patika, kā stiliste taisīja man miekapu. Jutos tā svarīgi un pacilāti, tas process ir gandrīz kā pie ārsta - tik nopietni, lēni, rūpīgi. Visi tie noslēpumainie krēmiņi, kastītes, otiņas, birstītes, pūderi - katram sava smarža, sava krāsa. Stiliste man iekāra ausīs gaiši sārtus gliemežvāku auskarus, un tad es biju gatava - skaista. Fotografēties gan man tik labi nepatika. Es šausmīgi saspringstu pie foto kameru parādīšanās (no filmēšanās gan man nav bail), uzreiz man aizmirstas, ka esmu skaistule, acis sāk asarot, nezinu kā smaidīt, ko darīt. Bet beigās viss bija labi - bildes ir skaistas. Tā nu es te tagad sēžu, negribu vēl tīrīt meikapu nost, lai jau vēl paliek brīdi tas skaistums.
Parasti es nejūtos nekāda skaistule. Drīzāk tāda ļoti parasta, iepelēka, iebrūna. Man patīk brūnas drēbes un viss tāds vienkāršs, saskanīgs, no rotaslietām es nogurstu, man šķiet, ka man viss sāk sāpēt, ja auskari ir mazliet lielāki par divām mazām podziņām. Un vispār, jā, dažreiz man sevi ir līdz asarām žēl par nenotikušu skaistumu. Jo varētu jau es saņemties, sakārtot garderobi, nēsāt rotas, meikapot sevi tā pamatīgāk. Bet es kaut kā nevaru. Man šķiet, ka visas tās jaunās, smukās drēbes ātri saplok un sanīkst, tik daudz naudas un spēku aiziet drēbēm un skaistumam, un tas visu laiku nīkst laukā un beidzas.
Nē, bet vipār es jūtos labi. Es sev patīku, lai gan zinu, ka esmu tāda ļoti vienkārša skaistule. Man patīk mans ķermenis, tas ir tāds smuki novingrots, gluds un stingrs, es nekad vēl neesmu tik labi izskatījusies kā tagad savos agrīnajos trīsdesmit. Esmu mierā ar saviem īsajiem matiem, man ļoti patīk savi pleci un rokas, es esmu viegla, maza, ātra. Man patīk kustēties un dejot, un dejojot es vienmēr jūtos skaista un laimīga. Tikai tas viss ir tik gaistoši, tik trausli. Tepat ir arī neglītums, pietūkuši plakstiņi, nogurums, bailes būt vecai un izmisušai. Viss kopā. Skaistais un baisais.
Ir jau labi. Es tik un tā esmu skaistule. Šovakar un vispār.
8 comments|post comment

Stresa situācija [06 May 2007|08:58pm]
Stresa situācijās man uzrodas vajadzība kaut ko ierakstīt Cibā. Stress man no tā, ka ļoti īsā laikā jāpaspēj ļoti daudz izdarīt. It kā jau normāli. Tā jau visiem ir. Tā dzīvot ir pieņemts. Bet man šausmīgi nepatīk.
Rīt braukšu uz Nidu. To Nidu, kas Lietuvā. Arī šis brauciens ir daļa no stresa. Bez visa cita vēl uz Nidu jābrauc. Nidā man jāatrod Tomasa Manna namiņš, jāapstaigā tam vairākkārt riņķī un jāizdomā māksla. Tad aši atkal jābrauc mājās un jāpaspēj izdarīt viss it kā nekāda brauciena uz Nidu nebūtu bijis. Tik vien. Bet man stress un sagurums komplektā ar saaukstēšanos un vispārēju sanīkumu.
Bet vispār es gribu, lai man ir mazliet laika un iedvesmas izdomāt patiešām labu mākslu. Lai atnāk kāda jauna, tīra, spoža ideja, kaut kas tāds, ko neesmu vēl taisījusi. Jauni materiāli, jaunas sajūtas.
Pagaidām man ir aptuvena skice, ar kuru neesmu īsti mierā, gribu, lai ir labāk. Mīļas Dievs, ko es te cepos, patiesībā jau es gribu to Nidu, kaut arī negribu steigu, un mākslu gribu, un ideju, un redzēt kā tad tur tajā jocīgajā vietā pie jūras izskatās. Ja negribētu, nebrauktu. Vienmēr jau var kādu atrunu atrast. Es visu paspēšu, es tikšu galā. Un kad viss būs paspēts, pēc 30 dienām un 30 naktīm, tad es būšu Melburnā, bučošos un apskaušos, un beidzot kārtīgi izgulēšos.
Tipiska sieviete - rakstot visu izdomāju un sapratu.
4 comments|post comment

Divas lietas [03 May 2007|11:22pm]
Labvakar, mīļā Ciba!

Es gribu pierakstīt kaut ko, lai neaizmirtas. Ja nepierakstīšu, noteikti aizmirsīšu. Divas lietas, kas mani pēdējā laikā ļoti aizkustināja un patika.
Viena ir Pētera Taukuļa izstāde "1000 portreti" Mākslinieku savienības galerijā. Izstādē visas bildes ir viņa pašportreti. Nezinu, vai ir tūkstotis, neskaitīju, tikai skatījos. Gleznas un zīmējumi, lielākā daļa pavisam nelieli - uz A4 formāta lapiņām, bet nu viss tik dzīvs un sirsnīgi īsts. Viena un tā pati galva, tā pati seja simtiem variācijās, katrā dabā mazliet citāda. Uz avīžu lapām, piena pakas kartona, uz audekla, papīra. Smuki un nesmuki portreti. Arī tādi, kur vispār neko nevar saprast, tikai tāda aptuveni apjausma par kaut ko galvveidīgu. Un arī ļoti veikli, precīzi, smalki zīmējumi ar zīmuli vai vienkārši ar pildspalvu kaut kur it kā tā pavirši uzķēpāti kā ātras skices. Viss kopā - tā ļoti pa īstam. Smalki, dzīvi, dzīvīgi. Kaut kas tāds kreftīgs un stiprs arī tajās bildēs ir. Ļoti mani uzrunāja.

Otra lieta, kas mani aizkustināja, bija "Spēlēju, dancoju" multene. Skatījos televīzijā, savā mūžvecajā, maziņajā televizorā, kas sen jau krāsas rāda pilnīgi aplami vai arī vispār visu rāda melnbaltu, un skaņa nav nekāda izcilā, un antena visu laiku jāsakārto, lai attēls neraustās un nešķobās. Bet nu, lūk, tovakar sēdēju pie vecā televizora viena pati virtuvē, skatījos, skatījos, sākumā nevarēju saprast, patīk man vai nepatīk, bet tad pēkšņi bija kādi vārdi, kādas dažas teksta rindiņas, kas kaut kas manī sāka tā sāpēt, ka asaras sakāpa acīs. Sāpēja nevis tāpēc, ka būtu briesmīgi un baisi, bet gan no skaistuma sāka sāpēt. Vai varbūt tā sāpīgā bija mūzika vai bilde. Varbūt Rainis. Nezinu. Tikai raudāju lielas, spožas asaras, un man likās, ka kaut kas mani ir sakustinājis pašā sirdī.

To tad arī gribēju pierakstīt. Lai neaizmirstas, ka esmu šīs divas lietas pēdējās nedēļas laikā piedzīvojusi.
2 comments|post comment

[22 Mar 2007|10:14am]
Mans šī pavasara pirmais taurenis ir koši dzeltens! Nupat aizplivinājās gar balkonu. Silti un priecīgi kļuva ap sirdi.
4 comments|post comment

[17 Mar 2007|05:57pm]
Kā tāds rozā mākoni es plivinos šajā pavasarī, nekur īsti nevaru atrast mieru. Šausmīgi, šausmīgi ilgojos, galva pilna ar sapņiem un cerībām, esmu iemīlējusies līdz ausīm un pat vēl vairāk, esmu iekšā mīlestībā pāri galvai. Mīlestība manī aizņem tik daudz vietas, ka visam citam jāsaraujas mazākam.
Vēl pat divas nedēļas nav pagājušas, kopš S. ir aizbraucis, sākumā man bija kaut kā vieglāk, bet tagad ir dienas, kad es vienkārši nevaru izturēt, man neko citu negribas, tikai būt ar viņu kopā kaut vai brītiņu. Bet man taču ir jādzīvo, nu kaut vai pārtika jāpērk un jāstrādā, un es jau visu arī daru, bet jūtos tā, it kā viss slīdētu garām, neskaidrs, izplūdis, bet es palieku uz vietas, domājot vienas un tās pašas domas, ilgojoties, gaidot, dzīvojot savā galvā un sirdī.
Traki tas ir un skaisti arī. Un man nenāk ne prātā pretoties. Lai viss ir tāds skaists, jūtīgs un rozā. Lai notiek.
3 comments|post comment

[10 Mar 2007|09:04pm]
Pēc ilgāka laika sanāca ielūkoties savā portfolio. Pašķirstīju, apskatīju bildes, nodomāju - labi darbi patiešām, nevar būt, ka tie ir manējie, kaut kā nemaz nejūtu tos kā savus. Skarbā patiesība ir tāda, ka kopš septembra neesmu uztaisījusi pilnīgi neko. Pat nevienu mazītiņu komerciālu glezniņu. Nevarētu teikt arī, ka man māksla būtu pietrūkusi, vienkārši nejutu un negribēju to mākslu, un vispār par to nedomāju. Bet tagad apskatījos savu darbu bildes un sagribējās atkal kaut ko darīt. Varbūt tā gribēšana nāk arī tāpēc, ka gaisā pavasaris. Varētu kaut ko darīt ainavā, kur viss smaržo pēc zāles, zemes un kokiem. Vasarā man it kā ir saplānotas visādas mākslas lietas. Ceru, ka paspēšu līdz tam pamosties, saņemties un būt atkal māksliniece.

Viss rudens un ziema ir pagājis nodarbojoties ar dzīvi. Nevis tā vienkārši dzīvojot no dienas dienā, bet pilnīgi apzināti pārrevidējot un pārkārtojot visu savu līdzšinējo realitāti. Un tagad ir tā, ka vecā dzīve ap mani grūst nu jau pat vairs ne tādēļ, ka es gribētu ko mainīt, bet tāpēc, ka es esmu vienkārši no tās izaugusi, un vecā dzīve mani sevī nemaz nevar paturēt. Brīžiem ir sāpīgi, tā ir liela šķiršanās. Bet tad atkal pēkšņas sajūtu kaut kur tālumā no jauno smaržu, to, kā smaržo man jaunā dzīve, un tā smarža ir kā pavasaris. Tad man gribas skriet tai pretī.

Atceros, ka kādreiz vidusskolā man brīžiem uznāca tādas klusas un ļoti stipras prieka lēkmes. Pēkšņi dienas vidū, pa skolas gaiteni ejot, kaut kas sirdī un galvā sakustējās un uz dažām sekundēm es biju ļoti laimīga par šo vienu dienu, par nākamo, par visu, kas mani kaut kur tālumā, manā nezināmajā nākotnē gaidīja. Ja dienā bija viena tāda prieka lēkme, es zināju, ka tā ir laba diena un tai noteikti sekos vēl kaut kas labs.
Tad man uz ilgu laiku prieka lēkmes pazuda. Es domāju, ka esmu izaugusi un sapratusi, ka dzīve var būt baismīga un bīstama. Es vairs negaidīju dienas, kad sirdī un galvā palēksies prieka vilnis. Bet tagad, tikai kādas dažas pēdējās nedēļas, man atkal uznāk kaut kas līdzīgs - pēkšņa prieka sajūta visā ķermenī un tāda kā patīkam priekšnojauta par kaut kā laba tuvošanos.
Var jau būt, ka tas viss tikai tāpēc, ka pavasaris nāk.
2 comments|post comment

Vienkāršas lietas [06 Feb 2007|10:37pm]
Solījos uzrakstīt, ja ar mani notiks kas vienkāršs un viegli saprotams. Man ir dažas lietas, ko varētu uzrakstīt.
Pirms nedēļas noliku beidzot tiesības. Kopš tā brīža neesmu pie stūres sēdējusi nevienu pašu reizi. Šķiet dīvaini, ka nav vairs parastās iešanas uz braukšanas stundām, parastie pirms un pēc braukšanas rituāli - kafija, iešana cauri vilcienu stacijai, tramvaji, piecpadsmitais trolejbuss. Nav vairs stundas ar instruktoru. Kad piezvanīju viņam no CSDD un paziņoju, ka esmu eksāmenu nolikusi, viņš apsveica un teica, lai uzmirkšķinot viņam, kad kādreiz ielās braukšu garām. Dīvaini, ka tagad drīkstu sēdēt pie stūres viena pati. It kā es tagad prastu labāk braukt kā pirms pāris nedēļām.

Nomira kaķis Bonis. Mierīgi un cēli, nevajadzēja iemidzināt. Viņš bija vecs un ļoti vārgs. Mira viņš nevis tā strauji un briesmīgi, bet palēnām nodzisa. Kā tāds svētais vai ļoti cienījam mūks. Pēdējās dienās pirms nāves bija sācis runāt ar manu mammu, kas viņu kopa. Jā, runājās, gandrīz kā cilvēks, visādi atsaucās. Līdz pēdējam bija pie pilna prāta un visu saprata. Murrāja, kad mēs viņu paglaudījām. Vakar Parkā mamma un tētis viņu apglabāja. Vienmēr bija licies, ka viņš ir kāda brīnišķīga, ļoti cēla un pilnīga būtne, kas atsūtīta uz mūsu planētu svarīgā uzdevumā. Brīnums, ne kaķis.

Pirms nedēļas atbrauca Spensers. Nav vairs nekādu baiļu un mulsuma. Dzīvojam kopā tā pavisam vienkārši, it kā viss būtu pats par sevi saprotams. Ejam kopā iepirkties, kopā dodamies uz visādām vietām. Pusdienlaikā viņš atnāk man pakaļ un darbu un mēs kopā ejam ēst. Vakar bijām uz kino. Viņš par visu rūpējas, nemaz nav kā tāls viesis, ar kuru nemitīgi jānoņemas. Bet viss ko mēs viens par otru zinājām bija tās nedaudzās dienas Tokijā un vēl kaudzēm vēstuļu un fotogrāfiju.
Brīžiem mēs skatāmies viens uz otru un abiem acīs ir asaras. Es, piemēram, šodien apraudājos virtuvē vakariņu laikā, vienkārši redzot, kā viņš sēž mūsu mājā, pie mūsu virtuves galda un ēd mūsu kopīgi gatavotos rīsus un salātus. Tikai tāpēc, ka tas ir viņš un atrodas šobrīd šeit un tagad, un mēs kopā tā vakariņojam. Es nezināju, ka visas tās lielās jūtas var būt tik vienkāršas un siltas, ka vispār var tā justies kopā ar kādu cilvēku, kur nu vēl ar tādu, kas dzīvo zemeslodes otrā pusē, kaut kādā neiedomājamā attālumā.
Un viņam nesalst šeit. Man salst daudz vairāk. Kad es atkal drebinos un sūdzos par aukstumu, viņš piedāvā man savu džemperi. Un viņš grib redzēt, kā ir tad, kad ir pamatīgs sniegs, biezas baltas kupenas.
Tagad viņš virtuvē skatās filmu, kamēr es te klabinos. Filma turklāt ir latviski. Iešu skatīties, kā viņam tur virtuvē klājas.
7 comments|post comment

[13 Jan 2007|04:11pm]
Šoziem viss ir kaut kā citādi. Sniega nav. Sapņos gan snieg lielām pārslām un visur ir pufīgas kupenas, un pamostoties man ir tik skumji par to, ka nav nekāda sniega īstenībā. Neatceros, ka kādreiz agrāk būtu sniegu redzējusi sapņos, bet tagad nāk brīnišķīgi sniega sapņi. Un arī nomodā brīžiem uznāk tādas ilgas pēc aukstuma, pēc tā, kā sniegs dzirksteļo spožā gaismā, pēc ledus, pēc rozā gaismas aukstos rītos, pēc dūmiem, kas taisnās vertikālās līnijās kāpj debesīs virs Pārdaugavas privātmājām skaidros bezvēja ziemas vakaros. Bet nav nekā no tā visa. Tikai tad piemirkušais pelēkums, glumas lapas, dubļains asfalts, viss piesūcies ar mitrumu un kaut ko nenosakāmi pelēkbrūnu. Šausmīgi neglīta pasaule.

Šoziem es no daudz kā atvados un arī gaidu kaut ko pilnīgi jaunu. Tagad man ir Vecā Dzīve un Jaunā Dzīve. Veco Dzīvi es nemitīgi pārcilāju, rušinu, kārtoju, metu laukā visādus krāmus. Brīžiem apraudos, cik grūti tikt galā ar visu to sadzīvoto krājumu kaudzi.
Par Jauno Dzīvi es vēl neko nezinu. Tikai to, ka tā neizbēgami notiks. Tā jau ir te, tepat priekšā, bet man vēl nav drosmes kāpt tajā iekšā.
Vēl it Tagadne. Starpstāvoklis starp divām dzīvēm. Šeit nav ne ļoti labi, ne slikti. Ir tā - nekā. Bet man vajag šo laiku pa vidu starp pagātni un nākotni, lai vienkārši apjaustu, kas tad vispār ir noticis un vēl var notikt. Labi, es zinu, ka neko nevar saprast, ja raksta tik aptuveni. Tiešāk rakstīt es nevaru. Viss ir pārāk nedroši, mainīgi un nestabili. Ja ar mani notiks kaut kas interesants, vienkāršs un viegli saprotams, es labprāt uzrakstīšu.

Bet sniegu gan es gribētu. Man, lūdzu, mazliet skaistas, maigas, mazliet aukstas (bet ne pārāk) ziemas. Kādas dažas nedēļas. Janvāra beigas un februāri.
Cibā rakstītais piepildās, vai ne?
2 comments|post comment

Vecā gada sapnis [31 Dec 2006|11:06am]
Pēdējā šī gada naktī sapņoju, ka saņemu mākslas akadēmijas beigšanas diplomu. Tādu skaistu, baltiem gliemežvākiem rotātu. Vēl tā pabrīnījos, ko man to diplomu tikai tagad izsniedz, es jau sen kā studēšanu beidzu. Ceremonija gan bija svinīga un skaista, visām meitenēm tumši zilas vakarkleitas ar sudraba zvaigznītēm, pilna zāle ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, visi aplaudē. Eldzinieks vēl man palīdzēja saprast, kur jāparakstās par diploma saņemšanu. Vareni.
Tā, nu laikam tad beidzot mans prātiņš ir pieņēmis, ka skolas laiki beigušies. Nākošgad jādzīvo pa īstam - diploms man jau ir.

Daudz laimes, mīļie cibiņi. Lai mums nākošgad dzīvošana ir pa īstam - stipra, droša, laimīga.
7 comments|post comment

Gada virsotne 2006 [30 Dec 2006|11:45pm]
Japāna. Tokija.
Šķērsojot kārtējo milzīgo Tokijas ielu krustojumu, Spensers mani pēkšņi aptur un saka: "Pagaidi! Apstājies! Paskaties šurp." Viņš pastiepj roku un ātri mūs nobildē tādus mazliet saviebušus, mazliet nepareizā rakursā, skrienošu japāņu pūlim pa vidu. Un pēc tam mēs aizklīstam tālāk pa Tokijas ielām, nebraucam uz savu dzīves vietu līdz pat vakaram, atkal un atkal pārsēžamies kādā pazemes vilcienā un dodamies uz jebkuru pusi, rokās sadevušies, smaidīgi.
Man ir tā bilde, kur mēs abi stāvam uz ielas un mums aiz muguras ir ņirboša pilsēta. Lūk, tas tad arī ir bijis viens no lielākajiem brīžiem šogad. Dažas sekundes ielas vidū uz gājēju pārejas, kamēr deg zaļā gaisma. Ir bijis daudz visa cita arī, bet tas ir pirmais, kas ienāk prātā.
4 comments|post comment

Anestēzija [29 Dec 2006|07:20pm]
Beidzot sapratu, kas ar mani notiek. Man ir anestēzija. Jau labu laiku. Es neko nejūtu. Un tā arī labi, jo man ir jāveic vairākas ķirurģiskas iejaukšanās savā dzīvē. Ceru, ka pēc tam būs labāk. Vienīgais jūtīgais orgāns ir tas, kurā dzīvo interese par puišiem. Nē, patiesībā, tikai par vienu vienīgu puisi. Esmu anestēzujusies tik tālu, ka spēju kaut ko just tikai attiecībā uz to vienu puisi. Ne jau pat kādu dižu, pārpasaulīgu kaislību. Drīzāk jau sapni, cerības, siltumu. Tas arī viss. Nezinu pat, kurā ķermeņa pusē tāds puišu intereses orgāns atrodas. Nē, tas nav īsti dzimumorgāns, varbūt tā ir sirds ar mazu dzimumorgāniņu. Visas pārējās manas maņas ir zaudējušas jūtīgumu. Sazin kā tas viss atkal varētu atmosties, un kas ar mani tālāk notiks.
To visu es sapratu šodien pēc zobārsta apmeklējuma. Man vēl arvien puse galvas ir tirpstoša un nejūtīga. Toties visu sapratu.
post comment

[18 Nov 2006|10:07am]
Novembris visā savā godībā. Pelēks un brūns. Gaismas minimums. Koki bez lapām. Zeme bez sniega. Klusums. Vēja nav. Ne īsti auksti, ne arī vairs silt. Lietus arī nav. Viss kluss un apstājies. Ziema tepat tuvumā. Vasara ļoti tālu. Siltas krāsnis, silts ēdiens, adīti cimdi. Un kad vienu tādu pamatīgu, biezu, mitru novembra dienu ieelpo tā, ka jānošķaudās, tad caur visiem kauliem izskrien sajūta, ka te ir tā īstā vietā, īstais laiks, lai būtu, paliktu, piederētu, kašķētos citiem līdzi, stātos pret vai par, ēstu un mīlētos, dzīvotu nost no visa spēka. Tepat šajā zemē.
Man šorīt te ļoti patīk. Viss šis pelēkums un karogi, un visa diena priekšā. Tik daudz jāizdara, neskatoties uz to, ka šodien ir brīvdiena. Vēl vienu kafiju, lūdzu.
2 comments|post comment

[13 Nov 2006|10:01pm]
Pārkrāsoju istabā sienas, logu rāmjus, pārstumdīju mēbeles, tagad lieku atkal grāmatas plauktos, mēģinu sakārtot visus tos sīkos kosmētikas nieciņus, kastītes, Dievmātes bildītes, pierakstu klades, kartiņas, nagu lakas — lietas, kas kopā ar mani dzīvo vienā istabā. Izmetu daudz visādus niekus, apnikušus krāmus, papīrus. Izstūmu no istabas arī rakstāmgaldu. Tagad tā būs istaba tikai gulēšanai, atpūtai, lasīšanai un sevis sapucēšanai. Darbiem būs cita istaba. Man vajag vairāk vietas, vairāk gaisa, vairāk gaismas.
Tagad sēžu samulsusi pa vidu visam pārmaiņu juceklim, nevaru saprast, kur lai liek vēl dažas mantas, vislabprātāk pārbīdītu sienas, lai telpas kļūtu plašākas. Vēl es nevaru izdomātu, ko karināt pie svaigi krāsotajām sienām. Visas Z-Suņa gleznas esmu sakrāmējusi darbnīcas stūrī, lai ir prom no acīm, kamēr pavisam droši pierodam dzīvot viens bez otra. Pagaidām manā istabā karājas tikai viena manis pašas glezna — "Svētās sirdis" ar Jēzu, Mariju un pieneņpūkām. Man ir vēl viens kandidāts karināšanai pie sienas — A4 formāta lapiņa ar Tokijas Subway shēmu. Dienā, kad braucu projām no Tokijas, palūdzu, lai Spensers man to atdod. Shēma bija mūs uzticami pavadījusi visos krustu šķērsu pārbraucienos pa milzīgo pilsētu. Uz shēmas ir dažas laipnu japāņu pierakstītas norādes, kur mums būtu vēlams doties, un kā atkal tikt mājās. Nekā jau tāda tajā shēmā nav, tikai krāsaina lapiņa ar nobružātām locījumu vietām, bet man šķiet, ka tā ir dārgumu salas karte. Varbūt atkal kādreiz būs kā toreiz, kopā ar karti un Spenseru dauzoties pa Tokiju, braukājot dunošos pazemes vilcienos te uz vienu te otru pusi, neko nedomājot, tikai klīstot, kur acis un karte rāda. Tagad shēma ir relikvija, kas pelnījusi ierāmēšanu un svinīgu piekāršanu uz spoži baltas, nesen krāsotas sienas līdzās "Svētajām sirdīm". Mani dārgumi, lietas, ar kurām kopā dzīvoju.
post comment

[06 Nov 2006|10:56pm]
Kauns, ka neko nerakstu. Nav labi attiecībā pret tiem 90 cibiņiem, kas mani piedraugouši un vēl arvien uzticīgi neatdraugo. Bet tagad ir tā, ka nevaru uzrakstīt par to, kā tad man patiešām klājas, bet rakstīt ko citu īsti negribas. Nē, ar mani viss ir kārtībā. Es tāpat dzīvoju dzīvi, kāda nu man tā ir sanākusi, nedaru nekādas muļķības, tāpat eju uz darbu un nāku mājās, par tuviniekiem rūpējos, kaķiem iedodu ēst un apleju telpaugus, vingroju, lasu grāmatas, skatos TV. Tomēr viss pēkšņi ir kaut kā savādāk, nezinu, varbūt es tomēr daru gan muļķības. Tad jau manīs.
Varētu rakstīt par laika apstākļiem. Tā ir vienīgā tēma, par ko man varētu būt kas sakāms.
Šo te mazo gabaliņu tagad rakstu cerot, ka varētu iedarboties kāda cibas burvestība un atkal gribētos visu ko stāstīt un gaidīt komentārus un pārdzīvot, ka neviens neko nesaka. Nekas. Uzskatīsim šo par manu cibas atvaļinājumu.
Dārgie 90 cibiņi, atvainojiet mani. Esmu pati savā galvā. Gan jau atkal nākšu laukā.
7 comments|post comment

[31 Oct 2006|09:32pm]
Labvakar. Te es esmu, es lasu cibu, bet man nav pilnīgi nekā sakāma. Viss notiek manā galvā. Un vēl sirdī arī. Bet ne tekstuāli.
6 comments|post comment

[06 Oct 2006|10:59am]
Parkā rudens. Košs un mirdzošs rīts, un beidzot man atkal gribas kaut ko pierakstīt. Neko īpašu. Tikai to, kā ir tagad. Sirds vēl arvien kaut kur tālumā. Bet ir skaisti tik un tā. Tās krāsas, mākoņi, debesis, lietus, saule, peļķes, slapja zāle, putni, vardes. Rīta kafija nojumē. Saule vēl arvien ir silta, tikai vējš gan ledaini auksts, saldē rokas un atdzesē kafiju.
Nu jā. Es nezināju, ka tāds ceļojums var būt gandrīz kā ievainojums. Tagad manī ir lēni dzīstošs pušums, un ne jau tādēļ, ka ar mani tur tālumā būtu noticis kas slikts. Gluži pretēji - es tur dzīvoju no visas sirds un ļoti laimīgi, un izdomāju visādas svarīgas lietas par dzīvi, sevi un citiem. Un nav tā, ka es gribētu visu pamest un braukt dzīvot citur. Tā vieta, kur es gribu būt, ir tepat manī pašā, bet tādēļ vēl jo grūtāk ir tur nokļūt. Nav nekādu biļešu un lidmašīnu, nav kartes un ceļa norāžu. Es nezinu, kā tur nokļūt. Bet man šķiet, ka es tur esmu bijusi un vēlos atgriezties. Varbūt patiesībā man jānokļūst pavisam citur. Nezinu. Tomēr nepāriet kņudinoša sajūta, ka būtu jāceļas kājās un jādodas ceļā. Uz to vietu, kur vēlos būt.
2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 260 entries back ]
[ go | earlier/later ]