Divas lietas
Labvakar, mīļā Ciba!

Es gribu pierakstīt kaut ko, lai neaizmirtas. Ja nepierakstīšu, noteikti aizmirsīšu. Divas lietas, kas mani pēdējā laikā ļoti aizkustināja un patika.
Viena ir Pētera Taukuļa izstāde "1000 portreti" Mākslinieku savienības galerijā. Izstādē visas bildes ir viņa pašportreti. Nezinu, vai ir tūkstotis, neskaitīju, tikai skatījos. Gleznas un zīmējumi, lielākā daļa pavisam nelieli - uz A4 formāta lapiņām, bet nu viss tik dzīvs un sirsnīgi īsts. Viena un tā pati galva, tā pati seja simtiem variācijās, katrā dabā mazliet citāda. Uz avīžu lapām, piena pakas kartona, uz audekla, papīra. Smuki un nesmuki portreti. Arī tādi, kur vispār neko nevar saprast, tikai tāda aptuveni apjausma par kaut ko galvveidīgu. Un arī ļoti veikli, precīzi, smalki zīmējumi ar zīmuli vai vienkārši ar pildspalvu kaut kur it kā tā pavirši uzķēpāti kā ātras skices. Viss kopā - tā ļoti pa īstam. Smalki, dzīvi, dzīvīgi. Kaut kas tāds kreftīgs un stiprs arī tajās bildēs ir. Ļoti mani uzrunāja.

Otra lieta, kas mani aizkustināja, bija "Spēlēju, dancoju" multene. Skatījos televīzijā, savā mūžvecajā, maziņajā televizorā, kas sen jau krāsas rāda pilnīgi aplami vai arī vispār visu rāda melnbaltu, un skaņa nav nekāda izcilā, un antena visu laiku jāsakārto, lai attēls neraustās un nešķobās. Bet nu, lūk, tovakar sēdēju pie vecā televizora viena pati virtuvē, skatījos, skatījos, sākumā nevarēju saprast, patīk man vai nepatīk, bet tad pēkšņi bija kādi vārdi, kādas dažas teksta rindiņas, kas kaut kas manī sāka tā sāpēt, ka asaras sakāpa acīs. Sāpēja nevis tāpēc, ka būtu briesmīgi un baisi, bet gan no skaistuma sāka sāpēt. Vai varbūt tā sāpīgā bija mūzika vai bilde. Varbūt Rainis. Nezinu. Tikai raudāju lielas, spožas asaras, un man likās, ka kaut kas mani ir sakustinājis pašā sirdī.

To tad arī gribēju pierakstīt. Lai neaizmirstas, ka esmu šīs divas lietas pēdējās nedēļas laikā piedzīvojusi.