Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[03 Oct 2006|11:49pm]
Vēl arvien šeit neko nespēju uzrakstīt. Tikai domāju un domāju, man tagad jāizdomā labs gabaliņš dzīves uz atpakaļ un uz priekšu arī. Jāizdomā, kā tālāk dzīvot un tad tā arī jāmēģina dzīvot. Rudenim man šogad nav laika. Skatos apkārt, skatos rudeni, skatos, ka ir skaisti, bet tā īsti to visu neredzu. Redzu tikai to, kas man iekšā galvā notiek.
5 comments|post comment

[28 Sep 2006|09:48pm]
Kaut kā nerakstās. Dzīvoju tagad sapņos, grūti tādu dzīvi uzrakstīt reāliem burtiem. Dvēsle mājās nāk ļoti lēni un negribīgi. Bet nāk tomēr, tas taču ir labi.
2 comments|post comment

[22 Sep 2006|11:17am]
Savelku sev apkārt Japānas atmiņas kā biezu segu, sēžu milzīgā kokonā un nelienu laukā. Klausos Lost in translation soundtraku, vakar arī skatījos filmu, baigi dīvaini. Ar mani tur tā filma notika. Pa īstam. Tagad zinu, ka var būt tā, ka cilvēks pēkšņi nonāk stāstā vai filmā un tad tas viss ar tevi gluži vienkārši notiek, gribi tu vai nē. Pēc tam tev jāsēžas lidmašīnā un jādodas mājās, un jāsāk dzīvot tā kā parasti. Bet vairs nesanāk. Varbūt pēc laika.
2 comments|post comment

[22 Sep 2006|10:50am]

detaļas )

6 comments|post comment

[21 Sep 2006|10:04pm]

ainavas )

4 comments|post comment

[21 Sep 2006|09:25pm]

stilīgi )

7 comments|post comment

[21 Sep 2006|09:06pm]

Mājās. Labāk neprasiet neko, es tāpat pašlaik neko nespēju izstāstīt. Labāk ielikšu mazliet bildes.

Noslēpumaini )

3 comments|post comment

[15 Sep 2006|02:07pm]
Laiks iet uz prieksu. Teejas ceremonija. Pat divas - viena vakar vakaraa un otra soriit. Lielajam maaksinieku baram viss tiek ruupiigi skaidrot un raadiits, un lai arii kopumaa viss sanaak nevis sviniigi un ceeli, bet gan neveikli un jociigi, man patiik tik un taa. Teejas ceremonijas naminaa ir smarza, kaadu nekur citur neesmu jutusi. Viegla, bet tomeer pamanaama. Jaa, man laikam veelaak loti pietruuks sejienes smalkaas smarzas, garsas, kraasas. Arii skaistie zesti, klaniisanaas un laipniiba. Juutu, ka arii pati esmu kluvusi uzmaniigaaka, pieklaajiigaaka, ja, arii klaniities esmu saakusi, un taa nebuut nav slikta sajuuta. Japaani klanaas ar lielu pascienu un tas viniem izdodas tik dabiski un patiikami.
Riit - simpozija nosleegums, izstades atklaasana. Peec tam dosos beidzot apskatiit Tokiju.
7 comments|post comment

Lietus laiks [13 Sep 2006|04:20pm]

Gars teksts, kas rakstiits lietus laikaa )

3 comments|post comment

[12 Sep 2006|04:03pm]
Mazs izbrauciens un Kawagoe. Galvenais japaanis staastiija, ka taa ir sena un slavena vieta, ka 15. oktobrii tur notiek festivaals, kura laikaa dievi no templiem tiek vesti pastaigaa pa pilseetu, lai vini vareetu apskatiities rudeni. Sodien Kawagoe maakslas muzejaa tiek atverta izstaade, kas ir dala no muusu simpozija. Izstaadee ar sietspiedeem piedalaas arii lieliskaa Yuka.
Pirmo reizi staigaaju pa taadaam ielaam, kur pilniigi viss ir svesaads un nepaziistams, citaadas kraasas, izmeeri, kopoziicijas. Nu jaa, paziistams ir tikai tas, ka pilseetu veido ielas, eekas un cilveeku nirbona. Liist lietus, japaani tipina pa saurajaam ietveem, kraasainus lietussardzinus virs galvas tureedami, no jumtiem pil milziigas uudens laases, pukes, koki - viss samircis. sinmtiem mazi, brinumaini veikalini, kuros pardod gan vienkaarsas un paziitamas lietas, gan arii visaadus nesaprotamus prieksmetus. Un tad veel bodiites, kuraas var iegaadaaties paarpasauliigi skaistus niekus - smaidiigus laimes kakiisus, nepraatiigi jaukas rokassominas, lakatinus, macinus, ciibinjas, piekarinjus, spraadziites, veedekliisus... Katrs vissiikais niecins ir skaists kraasaas un taisiits ar lielu ruupiibu un meistariibu. Man viss patiik. Es gribeetu simtiem taadu niecinu. Smakas kraasas, materiaali, kurus patiikami panemt rokaas, interesantas formas, un katrs nieks liekas staro laipniibaa un labveeliibaa. Un veel ir kimano veikali un audumu veikalai, un pupu veikali un riisu vaikali, un veel visaadi veikali un veikalini, un viss ir arrkaartiigi initeresanti.
Un man gribeetos, kaut es vareetu fotografeet ar aciim, jo foto kamera netiek liidzi tik lielai nirbonai. Ejam pa pilseetu kopaa ar autraaliesu maaklinieci Dzeniju, ar jauko Yuka un vee vienu japaanu meiteni Hanae, un es nemitiigi atpalieku un kaut ko bildeeju beerniskiigaa priekaa par visaadiem kraasainiem plakaatieem, elektriibas vadu mudzekliem virs ielaam, par lelliiteem skatlogos un divriteniem, kas atstuteeti pret maaaju sienaam. Ir daudz taadi mirkli, kurus pamanu, bet nevaru paspeet nobildeet, jo traucee slapjais lietussargs un gruustiisanaas uz saurajiem trotuaariem. Taa ir Yukas nopietnaa, katriigaa seja pret gaisi zilu lietussardzinu, vinas maziinaas kaajinas, ieautas sandalees, tipina pa pelkeem, lietus laases, kas pil gar Hanae tumsajiem matiem, raibi karogi pliivo pie melans sienas, oranzi lukturiisi pie kada veikala un Dzenijas rudie mati... Taadi briizi, kas ilgst tikai mirkli, un viss - tad jau viss ir pagaajis, ir atkal naakamais skats, naakamaa kosaa, spilgtaa izkaartne, kaads laimes kakjis maaj graamgaajeejiem, kustinot paceltu kepu, kaads briiniskiigas formas koks, kaada neparsti liela un kosa puke. Kaa es gribeet, lai laiku vareetu pastiept garaaku un acis driiksteetu ilgaak to visu apskatiit!
Tagad atkal esmu simpozija vietaa - Tokijas Denki universitaatee. Veel arvien liist lietus, debesis peleekas, kalnus nevar redzeet. Seezu kaut kaadaa ofisaa piektajaa staavaa, rakstu veestules, skatos cibu. Jociigi, ka pasaule ir tik loti dazaada. Un ka varu buut te un reizee arii ar jums visiem cibaa. Paldies, ka lasaat.
16 comments|post comment

[11 Sep 2006|03:32pm]
Sodien laikam pabeidzu savu objektu. Gravas viduu abos krastos upei sakaaru kokos baltus tiiklus. Izskataas labi. Buutu veel lielaaks efekts, ja sakaartu katraa krastaa nevis tikai pa vienai tiiklu rindai, bet gan vismaz divas rindas. Bet tad man buutu jaapeerk veel tik pat daudz materiaala un veel pamatiigi jaastraadaa. Skiet, ka soreiz sevi mazliet pietaupiisu. Citaadi baidos, ka speeki atkal var izsiikt. Biju riktiigi sauuksteejusies, klimats te, kaa jau pasi zinat, ir loti mitrs un karsts, telpaas gaiss ir auksts un kondicioneets, tad nu arii dabuuju riktiigu kaze. Kaze ir saauksteesanaas japaanu valodaa. Tas ir gandiiz vieniigais vaards, kuru atceros un varu pateikt bez stomiisanaas. Meeginu teikt arii paldies un jaa. Jaa ir hai.
Taatad man bija briesmiigs kaze, bet tikai vienu dienu. Kaads japaanu maakslinieks pamaniija manu sarkano degunu un nosnurkuso izskatu un iedeva man kaut kaadas briinumainas tabletes. Iedarbojaas gadriiz momentaa un jau naakamajaa riitaa es atkal jutos labi un kaze bija aptureets.
Mezaa straadaat ir gruuti, jo ir loti karsti, dreebes liip pie miesas, zeme, kruumi , zaale un koki ir mitri, apkaart spindz moskiiti, starp stumbriem un kruumu puduriem lieli zirnekli savilkusi tiiklus, kuros gadaas nepatiikami sapiities. Bet tad peeksni vienaa briidii sapratu, ka man tas viss loti patiik - karstums un mitrums, tas, kaa jaaraapo pa glumajiem, slidenajiem kokiem, nosmeereejot rokas gar mizaam zali melans, arii tas, ka tik traki jaasviist un jaakarseejas. Turklaat jaastraadaa dreebees, kas pilniigi nosedz miesu, nekaadus plikos plecus vai stilbus atlauties nevar, jo moskiiti to vien gaida, kaa iekosties kaadaa plikumaa. Katru reizi pirms dosanaas uz mezu no galvas liidz kaajaam sevi jaappuus ar pretinsektu liidzekli, un tad moskiitiem apetiita paariet. Kaajaas lieli gumijas zaabeki, jo augsne ir mitra, dublaina, un tad veel taas cuuskas... Es gan nevienu cuusku veel redzeejusi neesmu, bet citiem maakslineikiem gan taas ir gadiijies sastapt. Taapeec, uz mezu ejot, maucu kaajaas lielos zaabakus bez kurneesanas.
Maaksliniekiem objektus paliidz veidot krietns barins asistentu. Man palidizeeja lieliska asistente vaardaa Yuka. Vinai ir 22 gadi un vina maacaas dizainu. Loti sapraatiga un gudra metiene. Mazina, trausla. Melie mati laikam balinaati vai kraasoti un tagad ir taadaa kaa oranziigaa kraasaa, bet vinai tiesaam piestaav. Kaa jau vairums japaanu sieviesu, vina atgaadina mazu, smalku putninu. Angliski runaa mazlietin, bet pietiekosi, lai mees lieliskaa saskanaa raapotu pa kokiem un sietu auklas un tiiklus.
Bija mums te taads gadiijums soriit. Kad likaas, ka nu jau viss ir gatavs, un Yuka var savu asiteesanu beigt, pateicu pladies un noskatiijos, kaa vina, kaajam uz mitrajaam lapaam sliidot, aiztipina prom gar upi pa gravas malu. Saaku apkopt mezu ap savu obektu, vilkt pom lielus zarus, griezt mazaakos kruumus, jau peec laba briitina skatos - naak atkal Yuka surp pa mezu. Rokaa maziitins fotoaparaatins, kas vinai vienmeer ir liidzi kabataa. Pienaa Yuka pie manis, saka - taa un taa, Citronmeetra san, ziniet, vakar juus visus tiiklus likaat taisni vienaa liimenii, bet tie, kurus sodien pielikaam, ir sliipi uz vienu pusi. Vai tas esot labi, vai tomeer nav taa bijis domaats. Un Yuka paraada nobildeetu manu objektu no otra upes krasta. Jaa, tiesaam, izskataas, ka labaak buutu, ja visi tiikli buutu taisni. Taa nu mees ar Yuku atkal kaapjam kokos un paarkaartojam tiiklus. Bet man tik silti un labi ap sirdi palika, ka vina tik nopetni uztever manu darbu un taa piedalaas. Nu jaa, ir jauki tie jaapaani. Ir arii diivaini vini briiziem un pavisam ne taadi kaa mees, bet ir vinos arii kaut kas loti pievilciigs.
Un tas, kaa mees ar japaaniem sarunaajamies angliski arii ir kaut kas varens. Meeginu lietot peec iespeejas mazaak visaadus tur paliigdarbiibas vaardus un tamliidziigus liekus niekus. Saku tikai, piemeram: you - many exhitions? Japaanis man arbild: hai, many, many. Tadejaadi saprotu, ka maakslinieks straadaa daudz un daudz piedalaas izstaadees. Sis ir loti vienkaarss piemeers, bet taadaa pasaa garaa mees runaajam arii par veesturi, kultuuru, maakslu, par dazaadiem stiliem un laikmetiem. Un pat saprotamies. Kaut arii briiziem ir pilniigs un galiigs lost in translation.
8 comments|post comment

[10 Sep 2006|05:48pm]
Nav laika rakstiit un pie datora ir milziiga rinda. Vispaar man skiet, ka japaaniem ir probleemas ar visa veida tehniku - jo iipasi ar datoriem. Cau.
3 comments|post comment

[08 Sep 2006|02:09pm]
Dziivoju te taapat uz prieksu. Saak irveidoties zinaami ieradusmi, dienas kaartiiba, skaidriiba par lietaam un situaacijaam. Kermenis buntojas - negrib pienemt to, ka diena ar nakti samianiijusaas vietaam, kaa arii to, ka nav un nebuus taadi laika apstraakli kaa Latvijaa. Esmu saauksteejusies. Iesnas un suurstoss kakls. Naktiis iisti nevaru aizmigt, dienaas naak miegs. soriit pamodos cetros, visa sausmiigi nosviidusi, drudzis arii laikam bija. Kaa par spiiti esmu maajaas aizmirsusi visas saauksteesanaas zaales. Tad nu seedeeju naktii gultaa, dzeeru karstu uudeni, gaidiiju riitu. Stulbi kaut kaa. No riita pazeelojos mazliet maaksliniekiem, un jaukais austraalieties Saimons man iedeva cetras apiriina tabletes. Maliet paliidz.
Saauksteejos es drosi vien ne deel karstuma un trakaa mitruma. Driizaak pie vainas ir gaisa kondicioneetaaji, kas te visaas iekstelpaas bagaatiigi puus ledainu gaisu. Ne jau man vienai tas ledusgaiss nepatiik. Iedomaajietes - ienaac tu no aara, vis nosviidis taa, ka dreebes pielipusas pie miesas, un te tev uzreiz virsuu saak puust aukstu gaisu. Un taa visu dienu - laukaa staigaa nosviidis, ieksaa - tiec appusts ar ledusgaisu. Veel arii uzdzer aukstu citronuudeni un tad vispaar baigi forsi.
Bet vispaar IR baigi forsi. Ir labi. Tiesi tas, ka te gandriiz nekas nav taa kaa ierasts. Viss ir kaut kaa savaadaak. Tas, ka mees te esam tik dazaadi. Ir jau pierasts, ka visaados maakslas pasaakumos ir eiropiesi un amerikaani, bet te ir arii korejiesi, austraaliesi, viena maaksliniece no Singapuuras un, protams, krietns pulcins japaanu. Eiropiesi esam kaadi pieci. Man tik loti patiik veerot taas svesaadaas sejas, to, kas vieniem ir liidziigs un atskiriigs. Patiik dazaadie profiili, kustiibas, zesti. Redzot, cik siikiem, maigiem soliisiem staigaa japaanietes, sapratu, ka ar savaam lielajaam latvietes peedaam eju milziigus soljus. Un kadi tiem korejiesiem skaisti vaigu kauli. Un viens korejietis mums te ir kaa taads ugunojoss puukis - tik intensiivs, skaists, viiriskiigs, loti pamanaams. Un korejiesu maaksliniece ir tik trausla un tievina kaa putnins. Kajinas tipina ka cielavinai un ir tik tievas kaa man rokas. Austriete arii atgaadina punu, tikai vinai seja ir asaakaam liinijaam, skarbaaka, ne tik pluustosa. Zviedrietes ir garas un viiriskiigas. Austraaliete ir tiesi taada, kaadai, man skiet, buutu jaaizskataas austraalietei - ruusganiem matiem, vasaras raibumiem uz sejas, platu, skaistu muti. Bet otrs austraalietis ir aborigeens peec izcelsmes, tikai kaut kaada sajaukumaa. Ar visu sajuakumu vins tomeer izskataas peec aborigeena. Bet es esmu latvie ar iisiem matiem, lielaam peedaam un smalku seju. Acis man ir zili peleekas, un citam nevienam te taadas nav.
Vakaros seezam visi kopa, dzeram alu, paleenaam sapaziistamies, plaapaajam par maakslu, dziivi, visu plaso pasauli. Runaajam angliski. katrs ar savu iipasu akcentu un vaardu kraajumu. Kaa jau taados pasaakumos.
Taa, luuk. Man te paslaik peecpusdiena. Jums - riits. Viss turpinaas. Piedziivojumi, dziive, laiks, pasaule. Ir interesanti.
7 comments|post comment

[07 Sep 2006|01:19pm]
Sodien saaksu aktiivi straadaat. No riita biju iepirkties uz lielu veikalu un iegaadajos materiaalu objektam. Iepriksanaas bija varena - pats galvenai japaanis gaaja pa prieksu, un mees cetras maakslinieces tipinaajaam vinam liidzi. Japaanis visu organzieeja, ieteica, paarbaudiija, apstiprinaaja. Nopirku 20 metrus tiiklvaida materiaalu. Seit taads tiikls tiek izmantots, lai pasargaatu daarzus no zakiem, putniem, meerkakiem, mezacuukaam. Tagad no sii pretmeerkaku tiikla taisu rokdarbus. Mani loti aizkustina etiketes, kas piestiprinaatas dazaada lieluma un formu aizsargtiikliem. Tur japaanju multenju stila uzzimeeti beediigi dziivnieki, kas skumjiem giimjiem skataas, kaa ar aizsargtiikliem nozogotos daarzos zelj un plaukst laimiigi smaidosi tomaati, gurkji un citi daarzeni. Pat nekaadi herogliifi nav jaalasa, lai saprastu, cik taads tiikls ir labs.
Nopirku arii visaadus pretmoskiitu liidzeklus, jo vietaa, kur straadaaju vinu ir loti daudz un vini ir neganti. Man tagad ir taads tiikls, kas jaamauc galvaa, liidziigi kaa biteniekam, un veel speciaalas aproces un veel arii puusams liidzeklis, kas vinus vareetu atbaidiit. Man ieteica arii uzmaniitie no cuuskaam. Tajaa vieta, kur taisiisu savu objektu, pagaajuso gadu viens maakslinieks esot redzeejis indiigu cuusku. Nepatiikami.

Sodien, pa maziem lauku celniem dodoties uz veikalu, mazliet vareeju redzeet, kaa dziivo japaanju zemnieki. Taadi iisti lauki, kur zemnieki audzee riisus, pie maziem naminiem iekaartoti saknju daarzi un bruuni, krunkaini japaaju vecji seez cela malaa un smeekee. diivaini, ka es te napaziistu gandriiz nevienu augu. Katra lapinja, katra pukiite ir apriinas veerta. Veel arvien daudzi kruumi un pukes zied. Un ziedi ir gan kaa tauriites, gam mutiites, gan blodinas, gan lietussardzini visaadaas briinumainaas kraasaas. Lidinaas taurinji, gaiss smarzo. Sodien ir atkal karsti un traki sutiigi peec vakardienas lielajiem lietiem. Un cikaades dzied kaa nepraatiigas.
5 comments|post comment

[06 Sep 2006|02:30pm]
Japaanaa ir loti labi. Esmu kaut kur pie Tokijas, visapkaart kruumi, koki, parki. vispaar nemaz nav taa kaa iedomaajos, ka buus tur tikai ielas un maajas, un kaut kaads njudzeklis. Ir gandriiz kaa pie manis laukos. Pat grava, kur taisiisu savu objektu, izskataas kaa pie manis Parkaa. Tikai koki te, protams augi citi. Un visaadas nepaziistamas pukes un kruumi, bambusi, diivaini taurini, gar uudni raapo krabji, lieli zirnekli starp kokiem savilkusi skaistus tiiklus, cikaads dzied loti skalji. Un veel te ir taada nepatiikam lieta kaa moskiiti. Nezinu, kaa tiksu ar tiem galaa. Dazi maakslinieki esot iepriekseejos simpozijos esot taa sakosti, ka nevareejusi uz ielas raadiities. Jaadabon kaut kaads pretmoskiitu liidzeklis. Sodien te liist lietus, taapeec moskiitu nav, bet vakar, kad karstumaa kliidu pa parku, tad gan vinji spindza apkaart. Viniem garsojot eiropiesi.
Nu taa. Nav daudz laika rakstiit, jaaiet taisiit objekta skices. Tikai gribeeju patiekt, ka Japaanaa ir lieliski. Un man loti garso vinju eedieni. Un patiik, kaa cikaades dzied.
Bet taa lieta, kas nemaz nav kaa pie manis laukos, tie ir kalni. Ainavai gar malu ir skaisti, duumaakaa ietinusies, robaini, kalni. Redzu vinus pa logu no savas istabas balkona. Taa ka viss ir labi.
8 comments|post comment

[03 Sep 2006|11:15am]
Vēl esmu šeit, bet dvēsele lēnām jau laižas ceļā. Visapkārt ir šausmīgs juceklis, vēl jāpaspēj izdarīt kādi četri svarīgi un nopietni darbi, bet darbiem paralēli es mazgāju drēbes un mēģinu kravāt somu. Gluži kā sarunājuši zvana visādi cilvēki un lūdz, lai līdz prombraukšanai vēl ātri izdaru to un šito, piezvanu kaut kur, uzrakstu mazu tekstiņu, aprunājos ar kādu cilvēku. Brīžiem esmu tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Bet nesen sapnī redzēju parku Tokijā, kokus, zemi, un sajutu, kāds varētu būt tas darbs, ko tur gribētu uztaisīt. Redzēju to tādu gaišu starp pelēkiem kokiem. Ne tā ļoti skaidri redzēju, tomēr jutu, ka tur tas ir. Man vēl tikai jātiek līdz turienei un darbs jāuztaisa. Bet vispār man šķiet, ka tas jau mani tur gaida. Dīvaini. Bet tā ir laba sajūta.
Vakar rūpīgi saplānoju braucienu no lidostas līdz dzīvesvietai. Sameklēju vilcienu shēmas, pieturu nosaukumus, atiešanas laikus, biļešu cenas. Uz vietas esot, viss droši vien var būt citādi, bet plāni un shēmas mani mazliet nomierina. Zinu, cik ilgi jābrauc līdz pirmajai pieturai, kur jāpārsēžas, un tad atkal jābrauc. 90 minūtes, tad vēl 60 minūtes, tad vēl taksis. Katrs tāds informācijas gabaliņš padara ceļojumu reālāku. Sāku ticēt, ka tā zeme patiešām pastāv. Un es dodos tieši turp.
Tagad gan atkal pastrādāšu visam mantu un drēbju juceklim pa vidu. Svarīgi ir neaizmirst svarīgās lietas, atcerēties paņemt līdzi to, kas jāpaņem. Un ticēt, ka man tur būs labi.
2 comments|post comment

[01 Sep 2006|08:58pm]
Pirmajam septembrim man šogad nav laika. Man vēl tik daudz jāpaspēj līdz pirmdienai! Ar vēderu viss kārtībā - kaut kāds nesarežģīts gastrīts. Daktere izrakstīja zāles, teica, ka jāēd prātīgi, mazliet iedzert arī drīkst, tikai labāk izvairīties no alus un šampanieša. Jūtos labāk. Nopirku arī Herbastress nerviem. Un apdrošinājos pamatīgi. Gan tikšu galā.
Nu labi. Vēl brītiņu pastrādāšu un tad gan uz mājām. Cauri Rīgai, kas pilnā sparā svin pirmo septembri.
5 comments|post comment

[26 Aug 2006|11:59am]

Katrs tāds rīts kā šodien šķiet īsta dāvana. Vēl mazs gabaliņš vasaras. Vēl šis viens lielais, siltais rīts. Vēlreiz pamosties Parkā, kad laukā spīd saule. Vēlreiz plikām kājām iet līdz ielejas malai, lai paskatītos, kā jaunā diena izskatās tālumā. Gar debesu pamali slapstās rudens, bet šodien vēl ir vasara liela un koša.
Parkā tagad ir jauns objekts - Tornis. To pirms nedēļas uzcēla Vilka kungs. Viņš ir īsts vilks, negants un plēsīgs, nekad zināt, ko no viņa sagaidīt. Bet Parkā Vilka kungs bija jauks un čakli strādāja, un uzcēla torni, kurā var rāpties un skatīties uz Parku no augšas. Šorīt uzkāpu Torņa pašā galā, apskatīju ainavu, iztraucēju kādu sīku putnu, kas arī gribēja sēdēt torņa virsotnē. No augšas viss izskatās mazs un ne tik svarīgs. Bet skaisti gan ir tik un tā. Skaistums, no augšas skatoties, kļūst pat vēl lielāks, plašāks, tas izaug līdz pat ielejas otrai malai un vēl tālāk - līdz zilganajiem tālumiem, līdz debesīm, līdz visiem tālajiem ceļiem, kuros gribētos doties.

 Vilka kunga objekts )

3 comments|post comment

[22 Aug 2006|10:58pm]
Šī diena ir pelnījusi vēl vienu ierakstu. Jo pilnīgi negaidot un sev pašai par pārsteigumu vakarpusē nokļuvu Ikšķilē uz svētā Meinarda salas. Tur tagad nolaists ūdens, līdz salai var aizsoļot kājām. Un tas ceļš uz salu tik dīvains - pelēka zeme ar lielām peļķēm, gaiss biezs no dūņu smakas, tālumā aiz salas upe guļ rāma un spoža, zivteles lēkā, putni lidinās zemu virs pašas ūdens virsmas. Visdīvainākie ir daudzie aprepējušie celmi, kas ilgi zem ūdens gulējuši, vēl arvien iezīmē vietas, kur kādreiz auguši koki. Var nojaust, ka ceļš vedis caur aleju. Tālāk bijis vesels koku puduris. Tagad celmi ir dūņām aplipuši, tādi kā nodiluši, tomēr tie ir un paliek īsti celmi. Upes dibenā vēl arvien dzīvo tā pasaule, kas kādreiz bija krasts. Ejot salas virzienā, es pēkšņi iztēlojos, kā soļoju cauri alejai, ka tie koki tur ir arī tagad, tikai neredzami. Un, kad ap salu atkal skalosies ūdens, virs upes būs koku stumbri un lapotnes, krūmu gali, tikai ceļš būs zem ūdens. Baisi pat kaut kā. Redzamā ainava ir tik nereāla, ka iztēle nemitīgi piedāvā to kaut kā papildināt un pārveidot. Upes vēders pēkšņi iznācis krastā. Tā taču nemēdz būt.
2 comments|post comment

[22 Aug 2006|10:22am]
Rīts ir tik jauks, ka gluži vienkārši gribējās pastumt malā visus darbus un kaut ko ierakstīt savā līniju kladē. Nav jau nekā tāda īpaša. Tikai tā migla un klusums, un augusta smarža gaisā, un vairāk jau arī neko nevajag, tāpat ir labi. Un tagad šis mirklis - istabiņa Vecrīgā, skats uz klostera pagalmu, divi dūcoši datori, kafijas krūze, papīriem un visādiem niekiem apkrautais galds, vēsums no atvērtā loga. Te pat nav neviena cilvēka, tikai es viena pati, visi kaut kur aizgājuši. Visa diena priekšā. Man kaut kā ir ļoti iepaticies dzīvot. Dzīve šķiet garšīgāka un aizraujošāka, vairs nav tik ļoti bail, ka kaut ko izdarīšu nepareizi, ka pēc tam būs viss mūžs sabeigts vai ka vispār nekas neizdosies. Laikam būs pārgājusi slavenā trīsdesmit gadu krīze, tagad varēs atkal kādu laiku mierīgi dzīvot. Tā kā šorīt - vienkārši kustoties uz priekšu un ļaujot, lai dzīve ar mani notiek.
2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 280 entries back ]
[ go | earlier/later ]