Vēl esmu šeit, bet dvēsele lēnām jau laižas ceļā. Visapkārt ir šausmīgs juceklis, vēl jāpaspēj izdarīt kādi četri svarīgi un nopietni darbi, bet darbiem paralēli es mazgāju drēbes un mēģinu kravāt somu. Gluži kā sarunājuši zvana visādi cilvēki un lūdz, lai līdz prombraukšanai vēl ātri izdaru to un šito, piezvanu kaut kur, uzrakstu mazu tekstiņu, aprunājos ar kādu cilvēku. Brīžiem esmu tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Bet nesen sapnī redzēju parku Tokijā, kokus, zemi, un sajutu, kāds varētu būt tas darbs, ko tur gribētu uztaisīt. Redzēju to tādu gaišu starp pelēkiem kokiem. Ne tā ļoti skaidri redzēju, tomēr jutu, ka tur tas ir. Man vēl tikai jātiek līdz turienei un darbs jāuztaisa. Bet vispār man šķiet, ka tas jau mani tur gaida. Dīvaini. Bet tā ir laba sajūta.
Vakar rūpīgi saplānoju braucienu no lidostas līdz dzīvesvietai. Sameklēju vilcienu shēmas, pieturu nosaukumus, atiešanas laikus, biļešu cenas. Uz vietas esot, viss droši vien var būt citādi, bet plāni un shēmas mani mazliet nomierina. Zinu, cik ilgi jābrauc līdz pirmajai pieturai, kur jāpārsēžas, un tad atkal jābrauc. 90 minūtes, tad vēl 60 minūtes, tad vēl taksis. Katrs tāds informācijas gabaliņš padara ceļojumu reālāku. Sāku ticēt, ka tā zeme patiešām pastāv. Un es dodos tieši turp.
Tagad gan atkal pastrādāšu visam mantu un drēbju juceklim pa vidu. Svarīgi ir neaizmirst svarīgās lietas, atcerēties paņemt līdzi to, kas jāpaņem. Un ticēt, ka man tur būs labi.