Parkā rudens. Košs un mirdzošs rīts, un beidzot man atkal gribas kaut ko pierakstīt. Neko īpašu. Tikai to, kā ir tagad. Sirds vēl arvien kaut kur tālumā. Bet ir skaisti tik un tā. Tās krāsas, mākoņi, debesis, lietus, saule, peļķes, slapja zāle, putni, vardes. Rīta kafija nojumē. Saule vēl arvien ir silta, tikai vējš gan ledaini auksts, saldē rokas un atdzesē kafiju.
Nu jā. Es nezināju, ka tāds ceļojums var būt gandrīz kā ievainojums. Tagad manī ir lēni dzīstošs pušums, un ne jau tādēļ, ka ar mani tur tālumā būtu noticis kas slikts. Gluži pretēji - es tur dzīvoju no visas sirds un ļoti laimīgi, un izdomāju visādas svarīgas lietas par dzīvi, sevi un citiem. Un nav tā, ka es gribētu visu pamest un braukt dzīvot citur. Tā vieta, kur es gribu būt, ir tepat manī pašā, bet tādēļ vēl jo grūtāk ir tur nokļūt. Nav nekādu biļešu un lidmašīnu, nav kartes un ceļa norāžu. Es nezinu, kā tur nokļūt. Bet man šķiet, ka es tur esmu bijusi un vēlos atgriezties. Varbūt patiesībā man jānokļūst pavisam citur. Nezinu. Tomēr nepāriet kņudinoša sajūta, ka būtu jāceļas kājās un jādodas ceļā. Uz to vietu, kur vēlos būt.