Novembris visā savā godībā. Pelēks un brūns. Gaismas minimums. Koki bez lapām. Zeme bez sniega. Klusums. Vēja nav. Ne īsti auksti, ne arī vairs silt. Lietus arī nav. Viss kluss un apstājies. Ziema tepat tuvumā. Vasara ļoti tālu. Siltas krāsnis, silts ēdiens, adīti cimdi. Un kad vienu tādu pamatīgu, biezu, mitru novembra dienu ieelpo tā, ka jānošķaudās, tad caur visiem kauliem izskrien sajūta, ka te ir tā īstā vietā, īstais laiks, lai būtu, paliktu, piederētu, kašķētos citiem līdzi, stātos pret vai par, ēstu un mīlētos, dzīvotu nost no visa spēka. Tepat šajā zemē.
Man šorīt te ļoti patīk. Viss šis pelēkums un karogi, un visa diena priekšā. Tik daudz jāizdara, neskatoties uz to, ka šodien ir brīvdiena. Vēl vienu kafiju, lūdzu.