Šoziem viss ir kaut kā citādi. Sniega nav. Sapņos gan snieg lielām pārslām un visur ir pufīgas kupenas, un pamostoties man ir tik skumji par to, ka nav nekāda sniega īstenībā. Neatceros, ka kādreiz agrāk būtu sniegu redzējusi sapņos, bet tagad nāk brīnišķīgi sniega sapņi. Un arī nomodā brīžiem uznāk tādas ilgas pēc aukstuma, pēc tā, kā sniegs dzirksteļo spožā gaismā, pēc ledus, pēc rozā gaismas aukstos rītos, pēc dūmiem, kas taisnās vertikālās līnijās kāpj debesīs virs Pārdaugavas privātmājām skaidros bezvēja ziemas vakaros. Bet nav nekā no tā visa. Tikai tad piemirkušais pelēkums, glumas lapas, dubļains asfalts, viss piesūcies ar mitrumu un kaut ko nenosakāmi pelēkbrūnu. Šausmīgi neglīta pasaule.
Šoziem es no daudz kā atvados un arī gaidu kaut ko pilnīgi jaunu. Tagad man ir Vecā Dzīve un Jaunā Dzīve. Veco Dzīvi es nemitīgi pārcilāju, rušinu, kārtoju, metu laukā visādus krāmus. Brīžiem apraudos, cik grūti tikt galā ar visu to sadzīvoto krājumu kaudzi.
Par Jauno Dzīvi es vēl neko nezinu. Tikai to, ka tā neizbēgami notiks. Tā jau ir te, tepat priekšā, bet man vēl nav drosmes kāpt tajā iekšā.
Vēl it Tagadne. Starpstāvoklis starp divām dzīvēm. Šeit nav ne ļoti labi, ne slikti. Ir tā - nekā. Bet man vajag šo laiku pa vidu starp pagātni un nākotni, lai vienkārši apjaustu, kas tad vispār ir noticis un vēl var notikt. Labi, es zinu, ka neko nevar saprast, ja raksta tik aptuveni. Tiešāk rakstīt es nevaru. Viss ir pārāk nedroši, mainīgi un nestabili. Ja ar mani notiks kaut kas interesants, vienkāršs un viegli saprotams, es labprāt uzrakstīšu.
Bet sniegu gan es gribētu. Man, lūdzu, mazliet skaistas, maigas, mazliet aukstas (bet ne pārāk) ziemas. Kādas dažas nedēļas. Janvāra beigas un februāri.
Cibā rakstītais piepildās, vai ne?