Vienkāršas lietas
Solījos uzrakstīt, ja ar mani notiks kas vienkāršs un viegli saprotams. Man ir dažas lietas, ko varētu uzrakstīt.
Pirms nedēļas noliku beidzot tiesības. Kopš tā brīža neesmu pie stūres sēdējusi nevienu pašu reizi. Šķiet dīvaini, ka nav vairs parastās iešanas uz braukšanas stundām, parastie pirms un pēc braukšanas rituāli - kafija, iešana cauri vilcienu stacijai, tramvaji, piecpadsmitais trolejbuss. Nav vairs stundas ar instruktoru. Kad piezvanīju viņam no CSDD un paziņoju, ka esmu eksāmenu nolikusi, viņš apsveica un teica, lai uzmirkšķinot viņam, kad kādreiz ielās braukšu garām. Dīvaini, ka tagad drīkstu sēdēt pie stūres viena pati. It kā es tagad prastu labāk braukt kā pirms pāris nedēļām.

Nomira kaķis Bonis. Mierīgi un cēli, nevajadzēja iemidzināt. Viņš bija vecs un ļoti vārgs. Mira viņš nevis tā strauji un briesmīgi, bet palēnām nodzisa. Kā tāds svētais vai ļoti cienījam mūks. Pēdējās dienās pirms nāves bija sācis runāt ar manu mammu, kas viņu kopa. Jā, runājās, gandrīz kā cilvēks, visādi atsaucās. Līdz pēdējam bija pie pilna prāta un visu saprata. Murrāja, kad mēs viņu paglaudījām. Vakar Parkā mamma un tētis viņu apglabāja. Vienmēr bija licies, ka viņš ir kāda brīnišķīga, ļoti cēla un pilnīga būtne, kas atsūtīta uz mūsu planētu svarīgā uzdevumā. Brīnums, ne kaķis.

Pirms nedēļas atbrauca Spensers. Nav vairs nekādu baiļu un mulsuma. Dzīvojam kopā tā pavisam vienkārši, it kā viss būtu pats par sevi saprotams. Ejam kopā iepirkties, kopā dodamies uz visādām vietām. Pusdienlaikā viņš atnāk man pakaļ un darbu un mēs kopā ejam ēst. Vakar bijām uz kino. Viņš par visu rūpējas, nemaz nav kā tāls viesis, ar kuru nemitīgi jānoņemas. Bet viss ko mēs viens par otru zinājām bija tās nedaudzās dienas Tokijā un vēl kaudzēm vēstuļu un fotogrāfiju.
Brīžiem mēs skatāmies viens uz otru un abiem acīs ir asaras. Es, piemēram, šodien apraudājos virtuvē vakariņu laikā, vienkārši redzot, kā viņš sēž mūsu mājā, pie mūsu virtuves galda un ēd mūsu kopīgi gatavotos rīsus un salātus. Tikai tāpēc, ka tas ir viņš un atrodas šobrīd šeit un tagad, un mēs kopā tā vakariņojam. Es nezināju, ka visas tās lielās jūtas var būt tik vienkāršas un siltas, ka vispār var tā justies kopā ar kādu cilvēku, kur nu vēl ar tādu, kas dzīvo zemeslodes otrā pusē, kaut kādā neiedomājamā attālumā.
Un viņam nesalst šeit. Man salst daudz vairāk. Kad es atkal drebinos un sūdzos par aukstumu, viņš piedāvā man savu džemperi. Un viņš grib redzēt, kā ir tad, kad ir pamatīgs sniegs, biezas baltas kupenas.
Tagad viņš virtuvē skatās filmu, kamēr es te klabinos. Filma turklāt ir latviski. Iešu skatīties, kā viņam tur virtuvē klājas.