Laika krātuve [entries|friends|calendar] citronmeetra [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

[18 Jul 2008|11:02pm] Kopš mēs ar ZS šķīrāmies, es vairs vasarās nedzīvoju Parka mājā ar verandu. Tā bija mūsu māja, vienai tur būt man nekad nav īsti bijis drosmes. Pagājušo vasaru es mūsu māju iztīrīju, izmetu mantas, aizvedu projām traukus, grāmatas. Daudz visādu lietu sadedzināju. Mājā palika tikai mēbeles, slota un spainis, dažas pēc pelējuma smakojošas segas un elektriskais sildītājs. Divus gadus māja stāv tukša. Es tur dažreiz aizeju, brīdi pastāvu dārzā, paskatos, kā tur viss aizaudzis. Tagad tur zāle saaugusi man līdz pleciem. Upeņu krūmi tikko saskatāmi starp suņuburkšķiem. Mana puķu dobe zem verandas logiem ir pilna ar nezālēm, bet starp balandām un nātrēm ir arī pa kādai ziedošai lilijai, un zemāk, zālē ieauguši, ir lavandas krūmi. Zāle trekna, pilna dzīvu radību. Tikko es speru kādu soli, man zem kājām šņirkst gliemeži. Mēģinu kustēties maz un lēnām. Visu šo laiku, kopš mēs ar ZS esam pametuši māju, es laiku pa laikam redzu savādu sapni. Es atgriežos kādā vietā, kas man kādreiz ir bijusi ļoti svarīga. No tās nekas daudz vairs nav palicis pāri. Ir drupas, sabrukušas sienas, izmīdīta zeme, kurā aug nezāles. Es stāvu un skatos uz šo vietu, un domāju, vai to būtu iespējams atjaunot. Sapnī es vienmēr izjūtu skaudras skumjas par zaudētu. Es atceros, ka šī ir vieta, kurā esmu bijusi ļoti laimīga. Vislaimīgākā vieta manā dzīvē. Un viss tur ir gājis bojā. Nebūt ne uzreiz sapratu, ka vieta, kurā atgriežos sapņos ir mana māja ar verandu. Vai varbūt vēl vairāk - tas ir laiks, kad mēs ar ZS bijām kopā. Vairākas vasaras. Mums bija pašiem sava māja, kurā kopā pavadījām vasaras. Nekā daudz vairāk mums nebija. Nekā sava. Mēs nepratām būt pieauguši un sakārtot savu dzīvi, tā lai būtu kopā pa īstam. Pirms nedēļas mēs abi kopā ar ZS aizgājām līdz mūsu mājai. Viņš atbrauca ciemos. Un bija tā, it kā es būtu pati savā sapnī. Viss bijušais gājis bojā, māja pamesta, viss aizaudzis un izpostīts, bet es stāvu pie šīm drupām, un atceros, ka reiz te esmu bijusi ļoti laimīga. Tas aizgājušai laiks - turp vairs nokļūt nevar, nav tāda ceļa. Bet to vienu vakaru pirms nedēļas mēs tomēr līdz mūsu mājai aizgājām, atvērām verandas logu līdz galam vaļā, apsēdāmies abi blakus, ilgi tā sēdējām, skatījāmies uz garo zāli dārzā, uz ziedošajiem jasmīniem, vēju aplauzītajām ābelēm, runājām ilgi, ilgi. Saule rietēja, gaisma verandā kļuva rozā, mēs palikām tur līdz tumsai. Raudājām abi arī kādu brīdi. Tāpēc, ka mums abiem tā ir bijusi vislaimīgākā vieta dzīvē. Un abiem tā ir zudusi. Mūsu māja dzīvoja tikai tik ilgi, cik mēs viens otru mīlējām. 9 comments|post comment

[08 Jul 2008|09:33am] Mani mīļie, es tik ļoti labprāt ierakstītu te kaut ko laimīgu un vasarīgu, bet ir tikai skumjas un bēdas, un visādas sarežģītas lietas. Man šķiet, ka pēdējā laikā Dievs man liek maksāt manus parādus. Pagātne, ko esmu domājusi sen pagājušu un piedotu, lien atkal no aizmirstības laukā, un sāp kā traka. Neprotu to tā sakarīgi izstāstīt. Un vēl arī visādas jaunas nebūšanas uznāk. Man šķiet, ka šī gada laikā es esmu pieaugusi un pat novecojusi par daudziem gadiem. Man ir dažas tādas bildes, kas fotografētas tieši pirms gada, kad es biju tikko atgriezusies no Austrālijas. Fotogrāfijās esam mēs ar mammu un brāli, un brāļa draudzene. Pie jūras Saulkrastos. Brālis peldas, mamma sēž kāpās, es staigāju gar jūras malu. Brāļa draudzene mūs toreiz bildēja. Skaista vasaras diena, vējš, silts ūdens, jūra rāmi viļņojas. Bet man tajās bildēs ir tik ļoti saspringta seja, tādas kā bailes, kā izmisums, es izskatos ļoti nobijusies. Atceros vēl, ka toreiz skatījos tās fotogrāfijas un nekādi nevarēju saprast, kādēļ izskatos tik nelaimīga. Jutu, ka man ir bail no nākotnes, no visa tā, kas varētu būt jāpiedzīvo. Un tad tas viss patiešām notika. Nelaimes nāca cita pēc citas, un viss, no kā biju savās priekšnojautās baidījusies patiešām notika. Nu jā, nojautu toreiz, ka labi nebūs. Nebija arī. Vēl arvien nav labi. Es turpinu cīnīties. Nevis dzīvot, bet cīnīties dienu pēc dienas. Lai nesabruktu, lai vienkārši nodzīvotu šo vien dienu un tad nākošo, un vēl vienu, un vēl. Un tā uz priekšu. Labi ir tas, ka es vēl arvien turpinu elpot, ēst, darīt darbus, domāt, kustēties. Nu jā, vecāka esmu kļuvusi. Pieaugusi. 20 comments|post comment

[22 Jun 2008|01:10pm] Kā katru gadu šajā laikā atkal klāt ir lielās, gaišās jūnija skumjas. Tās nāk tā kopā ar Jāņiem. Visstiprākās tās ir saulrietā, īpaši tad, ja debess skaidras un gaišas. Skumjas saka, ka gaišāks vairs nekļūs. Šī ir pati virsotne. Tālāk iet vairs nevar, tālāk ir rudens. Vakar visu dienu gleznoju, tikai pašā vakarā izgāju laukā pastaigāt pa Parku. Auksti bija, slapjš, pielijis, sabridu kurpes, samērcēju džinsiem galus. Viss tīrs, nomazgāts - debesis un zeme, visas pļavas, takas, koki. Milzīgas debesis. Saule vakar lēni rietēja, es ilgi skatījos. Jāņu laiks. Un pilnīgi skaidri sajutu to, kā viss ir pastāvīgs un mūžīgs, tikai es, mana āda, mans ķermenis dzīvo laikā, un es kļūstu vecāka, vairs neesmu tā, kas biju saulgriežos pirms gada, pirms diviem, pirms desmit. Es viena pati eju pa to ceļu no ielejas uz muižu, un atceros, kā esmu tur gājusi kopā ar kādu citu. Ar Naktstaureni ļoti sen, ar mammu, ar Spenseru, ar ZS, un visi viņi ir tagad kaut kur citur. Mēģinu koncentrēties un domāt tikai par to, kas ir tagad. Skatos pļavas, tālumus, dzirdu, kā grants čirkst zem zolēm. Tas viss ir tagad. Es esmu šeit. Šīs vasaras Jāņu laikā. 6 comments|post comment

[07 Jun 2008|10:34pm] Dzīvojos Parkā. Te viss ir pavisam citādi kā Rīgā. Cita pasaule. Te vasara ir milzīga, kūpoša, karsta saulē un vēsa ēnā, zaļa, ziedoša. Sen nav bijis lietus, visi ceļi putekļaini, sausa zeme, lupīnas un jasmīni uzziedējuši agrāk kā citus gadus. Jāņi nāk. Tagad ir pati gaismas virsotne, šo nedēļu un vēl nākošo un tad vēl mazliet. Vakaros es ilgi neeju gulēt, turos nomodā tik ilgi līdz acis pavisam krīt ciet. Skatos gaismu, skatos jūnija naktis, eju laukā no istabas, staigāju vēl un vēl, es nevaru tā vienkārši nogulēt šo laiku, man ir jābūt nomodā, jāredz. Pa dienu taisu izstādi. Krāmēju objektus brīnišķīgi skaistajā Sinagogas talpā. Telpa mani pilnīgi apbūrsi. Tur ir tik daudz gaismas, tā ir tik vienkārša, liela, bet ļoti proporcionāla. Tai ir lieli augsti logi un balkons, kas ļauj nostāties virs zāles un skatīties lejup. Izstāde būs par debesīm un par zemi. Par Dievu, par sākumu, par mīlestību. Es ceru, ka viss sanāks. Es ļoti gribēju šo izstādi. Kaut arī to droši vien redzēt pavisam nedaudzi apmeklētāji. Šī ir tāda nemanāma, nezināma izstāžu zāle, tā mazliet slēpjas, un to atrod tikai zinātāji. Bet šovasar Sinagogā dzīvos mani darbi, mana izstāde, uz kādu laiku tā būs mana telpa. Bet kādreiz tur bija lūgšanu vieta. Daudzi ebreji, kas tajā kādreiz lūdzās, ir apglabāti tepat netālu mežiņā, kopējā kapā. Kara laikā nošauti. Bet sinagogas telpa ir silta un labvēlīga, tajā nav ne skumju, ne bēdu. Vismaz es neko tādu nejūtu. Man tur ir ļoti labi. Viegli strādāt. Šovakar es laikam drīkstu uzrakstīt, ka esmu mazliet laimīga. Es to saku pavisam klusu. Negribu neko bļaustīties un izaicināt likteni. Bet būtu negodīgi, ja pēc visām bēdām, ko esmu jums stāstījusi, nepateiktu, ka man klājas labi. 6 comments|post comment

[01 Jun 2008|05:27pm] Es biju Amsterdamā. Tā bija viena nedēļa pilnīgi ārpus manas ierastās dzīves. Es dauzījos gandrīz kā skolas laikos, biju ļoti priecīga. Staigāju pa pilsētu līdz pilnīgam pagurumam, stundām sēdēju kafejnīcās vai kanāla malā, neko īpaši sarežģītu nedomājot, tikai skatoties, kā kustās ūdens, koku lapas, klausoties, kā garām aizdzindina divriteņi. Bezrūpīgi. Biju tur tāpēc, lai izstādītu vienu savu mākslas objektu, tas bija ļoti viegli un ātri izdarāms, pārēju laiku skatījos, kā strādā citi vai arī kaut kur klejoju. Pieklājības pēc apskatīju trīs muzejus, bet tā vispār neko īpaši tūristiksu nedarīju. Es pat neko īpaši nefotografēju. Tūrisms man šķita pārāk sarežģīts un nogurdinošs. Gribēju, lai viss ir viegli un vienkārši. Apēst kaut ko garšīgu, dzert vīnu un alu kopā ar māksliniekiem, pļāpāt muļķības, smieties, klausīties, noreibt, skatīties, cik viss apkārt labi izskatās. Un patiešām bija tik viegli it kā kāda liela un visvarena roka būtu uz nedēļu visas manas rūpes un bēdas izslēgusi. Klikš - un nav. Miers. Tad nu lai iet arī viena tūristiska Amsterdamas bilde. 6 comments|post comment

Dārzs, cilvēki, skaistums, skumjas [16 May 2008|11:04pm] Pavasaris Parkā ir tik ļoti skaists. Vēss, maigs, smaržīgs. Ir tik skaisti, ka sāk sāpēt. Tagad zied ābeles un ceriņi, un kastaņi arī, vietām vēl ievas pilnos ziedos. Un viss reizē smaržo. Silti gan nav. Staigāju pa takām, rokas kabatās sabāzusi, skatos un skatos, man šķiet, ka pavasaris vēl nekad nav bijis tik skaists. Tā es katru gadu domāju. Katru gadu arī pierakstu, ka ir visskaistākais pavasaris. Tikai vēl arvien sāp viss, kas ziemā noticis, visi lielie zaudējumi. Pagaidām nekas īpaši vieglāk nekļūst. Man visu laiku ir skumji. Tas nepāriet. Tā jau es, protams, kustos un visu ko daru. Taisu atkal izstādi. Šodien Parka ābeļdārzā nobildēju pirmos cilvēkus. Tie tā kā varētu būt Ādams un Ieva. Plikus bildēju. Es pat nesaprotu, kā viņi tā piekrita. Staigāja pliki pa visu lielo zāli starp ābelēm, un es briesmīgi uztraucos, vai bildes sanāks. Šķiet, ka sanāca. Ne jau tā, ka kaut kas pārpasaulīgi ģeniāls būtu, bet ir viss, ko vajadzēja. Ir dārzs, ir ābeles un ir divi cilvēki. Tas varētu būt pasaules pirmais dārzs un pirmie divi cilvēki. Saldi jau tas izskatās, bet gan kopā ar pārējo izstādi tas saldums izlīdzināsies. Es turpinu kustēties. Tas ir svarīgi. Katru dienu nodzīvot rūpīgi no sākuma līdz beigām. Neizniekot. Paspēt pamanīt pavasari. Paspēt sakārtot māju. Paspēt izdarīt darbus. Paspēt būt kopā ar citiem cilvēkiem. Pašlaik man sevi jādisciplinē, tikai tā es tieku galā ar skumjām. 2 comments|post comment

[15 May 2008|02:14pm] Ja ir briesmīgi šausmīgi nenormāli daudz darba, tik ļoti daudz, ka nezinu vairs, ko ķert, ko grābt, tad pēkšņi uznāk nepārvarama vēlme kaut ko ierakstīt cibā. Tā nu es te tagad ierakstu: ka ir briesmīgi šausmīgi nenormāli daudz darba ka laika ir maz, lai šos darbus paveiktu lielākā daļa šo darbu ir slikti apmaksāti man neko negribas darīt es gribu kaut ko citu tikai nezinu ko viss, ka nāk prātā ir neskaidras ainas, kaut kādi mirklīgi uzplaiksnījumi, redzu, kā pazemes vilcienā ātri traucos cauri kādām svešām pilsētām nezinu, no kurienes uz kurieni man vajadzētu būt uz brīdi tur tajā tālumā, tajā svešajā pilsētā, domāt par kaut ko citu tas, kas mani šeit šobrīd notur pie prāta un saprašanas ir pavasaris un gaisma ja būtu tumšs, es laikam neizturētu 4 comments|post comment

Desmaizītes [07 May 2008|03:26pm] Nomira vectētiņš. Tētim tētis. 93 gadi. Viņš jau sen bija pavisam švaks, pēdējo gadu vairs tikai gulēja gultā. Nomira viņš slimnīcā Sabilē, kur tētis bija viņu pārvedis no Rīgas. Tieši tāpēc arī atveda - lai viņš varētu nomirt dzimtajā pusē. Biju pie omītes, pateicu par vectētiņu, viņa turējās braši. Teica, ka neraudāšot, jo tas bojājot acis. Kopā ar omīti sameklējām vectētiņam tumšu uzvalku bērēm, baltu kreklu, apakšveļu, zeķes, žaketes krūšu kabatiņā ielikām baltu kabatlakatiņu. Atradām pieskaņotu kaklasaiti. Nebija kurpju. Tās viņš visas nonēsājis, pēdējā laikā jau vairs tikai čības vajadzēja. Jaunas kurpes vectētiņam nopirkšot tēta brālis. Vectētiņa un omītes dzīvoklis Ķengaragā smaržo pēc manas bērnības. Nesen gan tur bijs remonts, mēbeles vairs nav tajās vietās, kur agrāk, ledusskapis jauns un jauna gāzes plīts. Bet smarža tā pati vecā. Omītes kleitas, vectētiņa krekli un uzvalki. Grāmatas, avīzes, dažas vāzes un stikla nieciņi grāmatplauktā aiz stikla. Zāļu pudelītes, dziedējošas smēres ādai, tējas paciņas, vitamīnu burciņas. Omīte mani cienā ar desmaizēm un kafiju. Un es ēdu kā tāds negausis. Man tik ļoti garšo, man jau sen vajadzēja apēst kādu rupjmaizi ar sviestu un doktordesu. Tādas mēs ar vectētiņu ēdām manā bērnībā, kad viņš katru dienu no Ķengaraga brauca pie mums uz Pārdaugavu palīdzēt tētim darbnīcas celtniecībā. Vectētiņam vienmēr līdzi bija maizītes ar desu. Un es katru dienu biju klāt tieši uz pusdienām, lai mēs abi apsēstos pie galda vēl nepabeigtās darbnīcas virtuvē starp celtnieku atstātajām darba drēbju kaudzēm un instrumentu kastēm un ēstu desmaizītes un dzertu karstu tēju. Tās bija visgaršīgākās desmaizītes pasaulē. Mēs ēdām un runājāmies, vectētiņš mani nemitīgi smīdināja, stāstīja visādus jokus, un es visam ticēju. Tam, ka zāģis un vīle ir smalki mūzikas instrumenti, ka lielie vecie darba zābaki ir viņa izejamās kurpes, un ka ar grīdas birsti viņš ķemmējot matus. Mīlēja viņš mani ļoti. Mēs labi sapratāmies arī tad, kad es izaugu un viņš pats palēnām sakritās mazā, salīkušā večukā. Tu esi mans mīļākais mazbērns, viņš man kādreiz teica. Es zinu, ka tā tiešām bija. Vectētiņu pēdējo reizi es redzēju slimnīcā Gaiļezerā. Viņš bija tik ļoti vārgs un tik izmisis par savu vārgumu. Viņām riebās visa tā slimošana un gulēšana. Viņš gribēja nomirt, lai visiem būtu vieglāk. Es vairs negāju uz slimnīcu. Man likās, ka viņam ir kauns. Man šķiet, viņš gribēja, lai viņu atceras stipru. Tā nu todien pēc vectētiņa aiziešanas pasēdēju pie omītes, apēdu kādas četras lielas desmaizes, paskatījos fotogrāfijas un vecus dokumentus, un jutos tā pavisam mierīgi. Nākošo nakti nogulēju tik saldā, labā miegā kā sen jau nebiju gulējusi. Pamodos ar tādu sajūtu kā kādreiz rītos bērnībā. It kā jaunajā dienā mani gaidītu kas labs, laimīgs un ļoti interesants. Visam jāizdodas. Visai manai dzīvei ir jāizdodas. Tāpēc, ka tā ir mana dzīve. 6 comments|post comment

[23 Mar 2008|01:08pm] Nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā, dzīvības valdnieks, kaut krita, tomēr dzīvo un valda. Saki mums, Marija, ko redzēji ceļā? "Es redzēju kapu jau tukšu un augšāpmieceltā godību." (No Lieldienu sekvences) Šogad Lieldienas ir citādas. Tāpēc, ka es esmu redzējusi, kā mirst mana mamma, un esmu pavadījusi viņu cik vien tālu iespējams, un sajutusi, kā mamma aiziet un es palieku šajā pusē - dzīve. Es esmu dzīva un neko par nāvi nezinu. Es tikai biju blakus, kamēr mamma vēl bija šeit. Bet tagad viņas nav, un es to tik skaidri jūtu. Viņas nav ne istabās, kur viņa dzīvoja, ne viņai piederošajās lietās, kuras es palēnām šķiroju, kārtoju, atdodu nabagiem vai metu laukā. Viņa nenāk pie manis sapņos. Tikai domās. Viņas vairs nav šajā pasaulē. Manī gan. Tāpēc Lieldienu nakts man šogad šķiet kā vēl viena piemiņas zīme, un es mēģinu domāt, ka tagad mana mamma varētu būt daļa no gaismas, no uguns, kas tiek iedegta Lieldienu naktī. Ka viņa ir vārdos, kas stāsta par mūžību, lūgšanās, viņa ir tajā neredzamajā pasaulē virs altāra, virs baznīcas, virs debesīm. Bet es nezinu, protams. Es tikai ceru. Biju uz nakts misi Katoļu ģimnāzijā. Sniga sniegs un ugunskurs pie baznīcas negribēja degt, bet Lieldienu svece gan aizdegās uzreiz un visas mazās svecītes cilvēkiem rokās arī dega spoži un mierīgi. Baznīcā, kamēr tika lasīti visi garie lasījumi no Vecās Derības, es šausmīgi nomocījos ar miegu, bet pie Jaunās Derības jau atžirgu un beigās dziedāju visiem priecīgi līdzi alleluja. Es reizē priecājos un skumstu. Tās ir vislielākās skumjas, ko jebkad esmu sajutusi. Bet arī prieks tagad ir kļuvis lielāks un dzīvāks. Man liekas, ka es tagad mazliet vairāk zinu, kā tas ir - būt dzīvam. Kristus augšāmcēlies! Priecīgus visiem svētkus! 2 comments|post comment

Jautājums gudriem cibiņiem [20 Mar 2008|04:42pm] Es kautrējos šo rakstīt pie pajautā, jo droši vien katram sevi cienošam 21. gs. cibiņam šitās lietas ir sen skaidras un zināmas. Kā es varu tikt pie sava sapņu diska? Es nekad neesmu pirkusi diskus internetā, es nezinu, kur meklēt, kā dabūt to, ko gribu. Man nav ne jausmas, vai šo var dabūt tepat Latvijā vai arī man jāmeklē kaut kur plašajā pasaulē. Konkrēti - man ļoti gribas Aaron Martin "River water". Kad izdzirdēju "Tar paper" (to var dzirdēt šeit: http://www.myspace.com/prisonwine), man likās, ka tik skaisto neko nekad vēl neesmu klausījusies. Man vajag vēl. Šo un vēl vairāk. Es gribu to klausīties mašīnā un ejot pa Parku, un vakarā gulēt ejot. Kas man jādara, lai varētu tikt pie "Riwer water"? Paldies jau iepriekš tam, kas būs ar mieru lēnām, pacietīgi un iecietīgi man visu izskaidrot.   5 comments|post comment

Tālāk [13 Mar 2008|05:52pm] Esmu dzīva. Mammas bēres bija vieglas, gaišas, ļoti saulainas. Tāda man tagad palikusi tā sajūta par mammas aiziešanu - liels miers. Un vēl manī ir liela gribēšana dzīvot pašai, arvien tālāk uz priekšu, dzīvot stipri un no visas sirds. Brīžiem gan bēdas atnāk tādos kā sāpīgos viļņos, un es neturos tām pretī nemaz, raudu, kad jāraud, bēdājos, ļauju, lai sāp. Bet visam pāri ir miers, klusums, piedošana. Pavasaris nāk. Vakari kļūst arvien gaišāki. Daudz strādāju. Gatavoju izstādi. Pirmo reizi man būs tāda izstāde ar visu katalogu, plakātiem un ielūgumiem, izstāžu telpā, kur drīkst visu darīt, kur neviens nebaidās no stikliem, smiltīm un niedru pūkām. Manai izstādei ir kuratore un ir māksliniece, kas taisa katalogu, un fotogrāfs bildē manus darbus, un viss ir pa īstam. Viņi ņem vērā manas vēlmes un ieteikumus, un vispār man tas viss ļoti patīk. Vēl ir ļoti daudz darba, līdz atklāšanai vairs tikai trīs nedēļas, bet nu jau es sāku ticēt, ka kopīgiem spēkiem tomēr paspēsim. Vēl es daudz klausos mūziku (esmu semeklējusi frančus, kas man kādreiz ļoti patika - Michel Sardou, Garou, mūziklu Notre Dame de Paris), brīžiem darbnīcā viena pati dejoju un lēkāju, klaigāju un skaļi dziedu līdzi "La maladie d'amour". Nu jā, un dzīvoju. Tālāk. Tikai dīvaini, ka nevaru satikt mammu un viņai to visu pastāstīt. 12 comments|post comment

[31 Jan 2008|12:03pm] Pēdējā diena šajā janvārī, un šis laikam man ir pats pirmais ieraksts cibā šogad. Rakstu no jaunā biroja. Mūsu mazā izdevniecība pārvācās no Vecrīgas uz Pārdaugavu. Vieta ir burvīga, telpas ļoti jaukas un mīlīgas. Esmu ļoti tuvu mājām, ja brauc ar mašīnu, un ne pārāk tuvu, ja jābrauc ar sabiedrisko transportu. Tā nu tagad braucu katru dienu uz darbu ar mašīnu. Tas ir ļoti dīvaini, jo līdz šim kaut kā nespēju sevi iedomāties braukājam mašīnā uz darbu kā tādu... nezinu... pieaugušu cilvēku varbūt. Man likās, ka man vispiemērotākie ir autobusi un kājām staigāšana. Tagad jūtos ļoti pieaugusi. Iepērkos lielveikalā, arī pusdienas tagad sanāk ēst lielveikalā, jo nekā cita tuvumā nav. Te ir mazas ieliņas, mazas mājiņas no koka vai ķieģeļiem, apkārt pagalmi ar ceriņu krūmiem un ābelēm. Visam pa vidu dažas lielas ielas un lielveikali kā spožos uguņos mirdzošas salas. No centra puses šurpu spiežas lielas, jaunas ēkas, tās palēnām nostumj veco Pārdaugavu malā. Tepat pāri pagalmam ir kapi, pavasarī aiziešu tos apskatīties. Jūrmalas šoseja, lidosta - kaut kur tur tālumā. Šonedēļ pamanīju, ka putni sākuši dziedāt pavasarīgās balsīs. Ziema satecējusi dubļainās peļķēs. Jaunajā birojā man ir pašai sava istaba. Visa telpa man vienai. Ir ļoti labi, ka tik daudz vietas. Pašlaik maketēju pašu pirmo grāmatu šajā jaunajā vietā. Gribētos, lai sanāk skaista. Man ir jauna iedvesma. Vēl kaut kas. Tieši pirms gada šajā brīdī lidostā sagaidīju Spenseru. Starp to brīdi un šo, kurā esmu tagad, ir gads un daudz visa kā laba un slikta. Mēs varbūt vēl vismaz vienu reizi tiksimies. Tālāk es neko nezinu. Bet uz to vienu tikšanās reizi es vēl ceru gan. Es tikai gribēt viņu vēl redzēt. Pasēdēt kādu brīdi blakus. Man neviena mīlestība vēl nav bijusi tik neprātīga, nepareiza un neapdomīga. Un es nekā nespēju pa īstam no tās atvadīties. 11 comments|post comment

[31 Dec 2007|01:46pm] Šausmas, vecais gads man vēl paspēja pamatīgi sadot. Tadad esmu ļoti nogurusi, raudājusi divas dienas bez mitas, beigās vēl mājai aizdambējās kanalizācija, kuru salabot varēs 2. janvārī. Nu tā nu es te sēžu mājā bez kanalizācijas un gaidu, kad tas viss beigsies un sāksies tas Laimīgais Jaunais gads. Šovakar nekur neiešu, sēdēšu darbnīcā un šūšu aizkarus izstādei. Nē, es nebēdājos par tādu vientulīgu vakaru. Patiesībā tieši to es gribēju - Jauno Gadu sagaidīt darbnīcā, taisot lielo māklsu. Un tad man viss nākošais gads būtu pilns ar mākslu. Tik tālu vis ir labi, tikai pēdējās pāris dienas ir sabojājušas visu prieku. Gan būs labi. Šampanietis man jau ir - rozā. Būs arī štovēti kāposti un rosols un vēl daži svētku ēdieni. Man un mammai. Divas mēs esam tās svinētājas. Tā ka man viss būs labi. Tikai, lūdzu, lūdzu, izdēsiet kāds tās briesmas, kas darās manā galvā. Un vēl es ļoti vēlos, lai kanalizācija vienmēr ir kārtībā. Un esiet visi laimīgi. Te man jums apsveikumam viena bilde no topošās izstādes. 5 comments|post comment

Gaidīšana. [16 Dec 2007|09:04pm] Laba svētdiena. Tiku pie adventa vainaga, iededzināju sveces, lampiņas sakāru logā. Šo to sakārtoju mājās, pusdienas uztaisīju, uz baznīcu biju. Baznīcā bija ļoti jauki - silti, labi, ar Dievu nestrīdējos nemaz. Magdalēnas baznīcā adventa laikā mise notiek sveču gaismā, tad nu visi sēžam tādā mīlīgā puskrēsla, un šķiet, ka laukā pat varētu būt īsta ziema. Sajūta tāda - ziemīga. Silti ziemīga. Man tagad ziema ir galvā. Taisu izstādi. Tieši tā arī sauksies - "Ziema". Man jau sen šī izstāde prasās tikt uztaisīta. Nāk visādi tēli acu priekšā, un tagad es viņus gribu dabūt laukā no galvas īstajā dzīvē. Izstāde būs janvārī. Varbūt ap to laiku pat varētu būt sniegs. Gaidu. post comment

Asīzes bildes [10 Dec 2007|09:44pm] Asīze. Liels vējš, lapas lidinās pa gaisu, mākoņi joņo kalniem pāri. Milzīgi tālumi, gaiss viegls un dzidrs. ( Vēl Asīze ) 13 comments|post comment

[30 Nov 2007|03:18pm] Braukšu uz Romu. Varbūt atradīšu ticību. Man viņa jau labu laiku pazudusi. Cīnos ar Dievu, runāju pretī, kaut kā grūti un bezjēdzīgi tas viss. Vakar biju uz koncertu - koris Latvija un LNSO. Stravinska Psalmu simfonija un Glāsa Itaipu. Klausoties mūziku, pēkšņi sajutu, ka varbūt man vēl ir cerība atgūt ticību. Varbūt Romā. Varbūt tepat. Tagad es tikai ceru. Ceru, ka ticēšu un mīlēšu. 39 comments|post comment

[18 Nov 2007|12:15pm] Labdien svētkos! Esmu tepat. Mana dienasgrāmata (pieraksti līniju kladē) tā arī nav atradusies. Cibas dieviņš šoreiz nepalīdzēja. Ļoti žēl. Notika viss tā. Iegāju Čili picā padzert kafiju. Gaidot kafiju, izņēmu no somas kladi, lai pierakstītu vienu ideju izstādei. Pilnīgi skaidri atceros, kā brīdi, kad man tika atnesta kafija, ieliku somā kladi un pildspalvu. Stundu vēlāk poliklīnikā, gaidot rindā uz plaušu rentgenu, atklāju, ka klades somā nav. Zibenīgi sazvanīju čili picu, tur neviens nekādu kladi redzējis nav. Aizgāju vēlreiz līdz tai sasodītajai picai, pārbaudīju, izrunājos ar personālu, tiešām nekādas klades ne uz, ne pie, ne zem galda nav un nav bijis. Turklāt es arī atceros, kā projām ejot atskatos uz galdiņu, lai pārliecinātos, ka neko neesmu aizmirsusi. Jā, es tā daru - vienmēr paskatos, vai kaut kas nav palicis. Tā nu, manuprāt, ir noticis mistisks izčibēšanas gadījums. Klade ar visiem maniem mīļajiem Japānas pierakstiem ir izgaisusi kosmosā. Mēģinu iztēloties, kas varētu būt noticis. Piemēram, tikko pēc manis pie galdiņa ir pienācis kāds cilvēks, ieraudzījis kladi, paņēmis un ... tālāk es nezinu. Izlasījis. Izmetis miskastē. Ko vēl var izdarīt ar atrastu svešu dienasgrāmatu? Kladē bija rakstīts mans vārds, e-pasts un telefona numurs. Neko tādu parasti dienasgrāmatā nerakstu, bet šajā kladē pirmo reizi pēkšņi iedomājos, ka jāuzraksta, kam klade pieder. Ja nu kas. Ja kāds būtu gribējis to atdot, būtu mani varējis sameklēt momentā. Tātad negribēja. Es vēl arī radio nosūtīju izmisīgu sludinājumu, lai piesakās atradējs. Atlīdzību garantēju utt. Šausmīgi stulbi. Un žēl. Nu viss. Tagad jāaizmirst un jāliekas mierā. Iešu šodien pie draugiem uz svētkiem. Būšot vistas cepšana. Lai jums, mīļie cibiņi, jauka diena un labi svētki. Nu labi, vēl pašu pēdējo reizi - ja kāds kaut kur pēkšņi atrod dienasgrāmatu sārtos vākos, lūdzu piesakieties pie manis. Atlīdzību un pateicību garantēju. 2 comments|post comment

Mīļajam cibas dieviņam. [09 Nov 2007|12:45pm] Mīļais cibas dieviņ, ļoti lūdzu, lai atrodas mana pierakstu klade, ko šorīt kaut kur Rīgā esmu pazaudējusi. Mani neuztrauc, ka tagad kāds lasa, ko esmu sarakstījusi par dzīvi, mīlestību, seksu un vēl visādas pārdomas par visuma kārtību. Bet man ir šausmīgi žēl, ka tur bija visi mani Japānas pieraksti, un tos es nekādi nevaru vēlreiz uzrakstīt tāpat kā bija. Lūdzu, lūdzu. Precizēju: Lai klade atrastos un tiktu atdota man šodien. Mīļais cibas dieviņ, tu dzirdi mani? 2 comments|post comment

[26 Oct 2007|09:41pm] Rīt iešu uz draudzenes kāzām. Viņa ir mana draudzene vēl no Rozentālskolas laikiem. Laba draudzene. Kādu laiku viņa bija man vistuvākais cilvēks. Viņai es izstāstīju savu skolas laika vislielāko noslēpumu, un viņa mani saprata. Pa visu lielo Atmodas laiku burzmu kādā brīdī viņa kļuva arī par manu krustmāti. Un vēlāk vēlreiz viņa bija man krustmāte arī saņemot iestiprināšanu. Viņa turēja rokas man uz pleciem kristību brīdi un tad, kad saņēmu Svēto Garu. Mēs kopā braucām uz Tezē pasākumu Vīnē. Mums toreiz bija piecpadsmit gadi. Kopā gājām svētceļojumos uz Aglonu. Kopā strādājām bērnu namā. Tagad es viņu satieku reti. Tomēr katru reizi, kad esmu ar viņu kaut vai tikai īsu brīdi, man kļūst silti, labi un viegli. Mana krustmāte. Mana draudzene. Lūk, un rīt viņai ir kāzas, un es droši vien baznīcā no aizkustinājuma raudāšu visu ceremoniju tāpat kā tas bija Annuškas kāzās un man būs kauns par raudāšanu. Sataisīju draudzenei dāvaniņu, uzzīmēju kartiņu, bet, apsveikumu rakstot, ielaidu tekstā kļūdu, kaut kā neveikli mēģināju to noslēpt, tagad kartiņai paša vidū melnas švīkas. Gribēju jau sākt visu no sakuma, bet tad pārdomāju. Atcerējos, ka draudzene man kristībās uzdāvināja lūgšanu grāmatiņu, un pirmajā lapā viņa bija ierakstījusi datumu, bet laikam bija kaut ko sajaukusi un kļūdu aizlīmējusi ar mazu papīra gabaliņu. Man tā grāmatiņa ir arī tagad. Īsta katoļu lūgšanu rokasgrāmata, kur ir viss, sākot Tēvreizi un beidzot ar psalmiem, kas tiek dziedāti bērēs. Laiku pa laikam es atšķiru lūgšanu grāmatiņas pašu sākumu un pieskaros mazajam papīra gabaliņam, zem kura slēpjas kāda man nezināma kļūda. Papīrītis izskatās neveikli un mīļi. Pa virsu ir rakstīts mans kristītais vārds, dzimšanas gads un datums, kad mani kristīja. Grāmatiņā vēl arvien starp lapām ir ielikta bildīte ar draudzenes rakstītu apsveikumu - svētā Franciska lūgšanu "Kungs, dari mani par miera nesēju..." Viss glīti uzrakstīts draudzenes slīpajā, skaidrajā rokrakstā. Skatoties uz viņas rakstītajiem vārdiem un jo īpaši uz to neveikli pielīmēto papīriņu, es vienmēr sajūtu lielu aizkustinājumu. Par draudzeni un arī par sevi. Par laiku. Par to, ka mēs bijām bērni un tad izaugām. Par Dievu. Par to, ka kaut kas mainās un kaut kas paliek vienmēr tāds pats kā bijis. Es nepārrakstīju savu apsveikumu. Gribu to dāvināt viņai tādu, kāds tas ir - ar visu kļūdu. Viņa sapratīs. 5 comments|post comment

[14 Oct 2007|07:32pm] Par suni: Suns turpina ārstēties. Neko vēl nevar zināt. Tomēr ir kaut kā vieglāk. Varbūt tāpēc, ka ir cerība. Ja nebūtu operējuši, suņa varbūt tagad jau nebūtu. Par rudeni: Skaists viņš ir. Šogad jau atkal. Šorīt pamodos, gāju uzreiz laukā staigāt gar Mārupīti. Un pēkšņi bija sajūta, ka jāskaita rožukronis. Augstās godības daļa kā jau pie svētdienas. Peļķēm pāri ledus kārtiņa, spoža saule, dzeltenas lapas. Rudens diena kā vēss, spožs stikla gabaliņš. Gribētos būt Parkā, no rītiem skatīties miglu. Bet šogad man ir Rīgas rudens. Ir labi. Tādās dienās kā šī. 7 comments|post comment

navigation [ viewing | 220 entries back ] [ go | earlier/later ]