Mani mīļie, es tik ļoti labprāt ierakstītu te kaut ko laimīgu un vasarīgu, bet ir tikai skumjas un bēdas, un visādas sarežģītas lietas. Man šķiet, ka pēdējā laikā Dievs man liek maksāt manus parādus. Pagātne, ko esmu domājusi sen pagājušu un piedotu, lien atkal no aizmirstības laukā, un sāp kā traka. Neprotu to tā sakarīgi izstāstīt. Un vēl arī visādas jaunas nebūšanas uznāk.
Man šķiet, ka šī gada laikā es esmu pieaugusi un pat novecojusi par daudziem gadiem. Man ir dažas tādas bildes, kas fotografētas tieši pirms gada, kad es biju tikko atgriezusies no Austrālijas. Fotogrāfijās esam mēs ar mammu un brāli, un brāļa draudzene. Pie jūras Saulkrastos. Brālis peldas, mamma sēž kāpās, es staigāju gar jūras malu. Brāļa draudzene mūs toreiz bildēja. Skaista vasaras diena, vējš, silts ūdens, jūra rāmi viļņojas. Bet man tajās bildēs ir tik ļoti saspringta seja, tādas kā bailes, kā izmisums, es izskatos ļoti nobijusies. Atceros vēl, ka toreiz skatījos tās fotogrāfijas un nekādi nevarēju saprast, kādēļ izskatos tik nelaimīga. Jutu, ka man ir bail no nākotnes, no visa tā, kas varētu būt jāpiedzīvo. Un tad tas viss patiešām notika. Nelaimes nāca cita pēc citas, un viss, no kā biju savās priekšnojautās baidījusies patiešām notika. Nu jā, nojautu toreiz, ka labi nebūs. Nebija arī. Vēl arvien nav labi. Es turpinu cīnīties. Nevis dzīvot, bet cīnīties dienu pēc dienas. Lai nesabruktu, lai vienkārši nodzīvotu šo vien dienu un tad nākošo, un vēl vienu, un vēl. Un tā uz priekšu. Labi ir tas, ka es vēl arvien turpinu elpot, ēst, darīt darbus, domāt, kustēties.
Nu jā, vecāka esmu kļuvusi. Pieaugusi.