Kā katru gadu šajā laikā atkal klāt ir lielās, gaišās jūnija skumjas. Tās nāk tā kopā ar Jāņiem. Visstiprākās tās ir saulrietā, īpaši tad, ja debess skaidras un gaišas. Skumjas saka, ka gaišāks vairs nekļūs. Šī ir pati virsotne. Tālāk iet vairs nevar, tālāk ir rudens.
Vakar visu dienu gleznoju, tikai pašā vakarā izgāju laukā pastaigāt pa Parku. Auksti bija, slapjš, pielijis, sabridu kurpes, samērcēju džinsiem galus. Viss tīrs, nomazgāts - debesis un zeme, visas pļavas, takas, koki. Milzīgas debesis. Saule vakar lēni rietēja, es ilgi skatījos. Jāņu laiks. Un pilnīgi skaidri sajutu to, kā viss ir pastāvīgs un mūžīgs, tikai es, mana āda, mans ķermenis dzīvo laikā, un es kļūstu vecāka, vairs neesmu tā, kas biju saulgriežos pirms gada, pirms diviem, pirms desmit.
Es viena pati eju pa to ceļu no ielejas uz muižu, un atceros, kā esmu tur gājusi kopā ar kādu citu. Ar Naktstaureni ļoti sen, ar mammu, ar Spenseru, ar ZS, un visi viņi ir tagad kaut kur citur. Mēģinu koncentrēties un domāt tikai par to, kas ir tagad. Skatos pļavas, tālumus, dzirdu, kā grants čirkst zem zolēm. Tas viss ir tagad. Es esmu šeit. Šīs vasaras Jāņu laikā.