Ja ir briesmīgi šausmīgi nenormāli daudz darba, tik ļoti daudz, ka nezinu vairs, ko ķert, ko grābt, tad pēkšņi uznāk nepārvarama vēlme kaut ko ierakstīt cibā. Tā nu es te tagad ierakstu:

ka ir briesmīgi šausmīgi nenormāli daudz darba
ka laika ir maz, lai šos darbus paveiktu
lielākā daļa šo darbu ir slikti apmaksāti
man neko negribas darīt
es gribu kaut ko citu
tikai nezinu ko
viss, ka nāk prātā ir neskaidras ainas, kaut kādi mirklīgi uzplaiksnījumi, redzu, kā pazemes vilcienā ātri traucos cauri kādām svešām pilsētām
nezinu, no kurienes uz kurieni
man vajadzētu būt uz brīdi tur tajā tālumā, tajā svešajā pilsētā, domāt par kaut ko citu
tas, kas mani šeit šobrīd notur pie prāta un saprašanas ir pavasaris un gaisma
ja būtu tumšs, es laikam neizturētu