Dzīvojos Parkā. Te viss ir pavisam citādi kā Rīgā. Cita pasaule. Te vasara ir milzīga, kūpoša, karsta saulē un vēsa ēnā, zaļa, ziedoša. Sen nav bijis lietus, visi ceļi putekļaini, sausa zeme, lupīnas un jasmīni uzziedējuši agrāk kā citus gadus. Jāņi nāk. Tagad ir pati gaismas virsotne, šo nedēļu un vēl nākošo un tad vēl mazliet. Vakaros es ilgi neeju gulēt, turos nomodā tik ilgi līdz acis pavisam krīt ciet. Skatos gaismu, skatos jūnija naktis, eju laukā no istabas, staigāju vēl un vēl, es nevaru tā vienkārši nogulēt šo laiku, man ir jābūt nomodā, jāredz.
Pa dienu taisu izstādi. Krāmēju objektus brīnišķīgi skaistajā Sinagogas talpā. Telpa mani pilnīgi apbūrsi. Tur ir tik daudz gaismas, tā ir tik vienkārša, liela, bet ļoti proporcionāla. Tai ir lieli augsti logi un balkons, kas ļauj nostāties virs zāles un skatīties lejup. Izstāde būs par debesīm un par zemi. Par Dievu, par sākumu, par mīlestību. Es ceru, ka viss sanāks. Es ļoti gribēju šo izstādi. Kaut arī to droši vien redzēt pavisam nedaudzi apmeklētāji. Šī ir tāda nemanāma, nezināma izstāžu zāle, tā mazliet slēpjas, un to atrod tikai zinātāji. Bet šovasar Sinagogā dzīvos mani darbi, mana izstāde, uz kādu laiku tā būs mana telpa. Bet kādreiz tur bija lūgšanu vieta. Daudzi ebreji, kas tajā kādreiz lūdzās, ir apglabāti tepat netālu mežiņā, kopējā kapā. Kara laikā nošauti. Bet sinagogas telpa ir silta un labvēlīga, tajā nav ne skumju, ne bēdu. Vismaz es neko tādu nejūtu. Man tur ir ļoti labi. Viegli strādāt.

Šovakar es laikam drīkstu uzrakstīt, ka esmu mazliet laimīga. Es to saku pavisam klusu. Negribu neko bļaustīties un izaicināt likteni. Bet būtu negodīgi, ja pēc visām bēdām, ko esmu jums stāstījusi, nepateiktu, ka man klājas labi.