Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Es arī. Mana diena. [04 Dec 2008|09:30pm]
Iedvesmojoties no Skukas un Murses, izstāstīšu savu dienu. Šī nav mana diena parastā, jo esmu Parkā par sargu, kamēr vietējie izklīduši pa svešām zemēm un skolām.
Tātad tā.
- Visu nakti sargāju Parku - muižas, saimniecības ēkas, krogu un visas takas un taciņas ar visiem mākslas darbiem. Sargāšana neizpaudās nekā aktīvi, man tikai bija šeit jābūt. Mierīgi nogulēju nakti ciešā miegā.
- Rīts sākās 8.00. Kafija, grāmatas lasīšana, aprunāšanās ar kaķi. Brokastis sev un Rūdim (kaķim).
- Noskatījos pa TV Saeimas ārkārtas sēdi. Satraucos. Satraukums mani vajāt sācis jau krietni pirms ārkārtas sēdes. Man jau sen ir sajūta, ka tuvojas kaut kas liels un briesmīgs.
- Gāju pastaigāties. Liels vējš, skaista saule, auksti.
- Samaketēju plakātu un ielūgumu labdarības akcijai. Daudz piņķerīgi logo visādos formātos.
- Aizsūtīju maketu, kur pienākas, gaidīju atbildi.
- Pusdienas. Vairākas dienas veca soļanka un putukrējums. Tos man kā sargam krodziņš atstājis apēšanai.
- Gāju pastaigāties. Noskaitīju vienu Žēlsirdības kronīti par Latviju un pasauli. Tikai nesmejieties.
- Kafija, avīze. Ā, un tad es kurināju krāsnis. Manā uzraudzībā ir trīs krāsnis. Esmu sargs-kurinātājs.
- Un vēl viens no maniem pienākumiem ir avīžu izņemšana no pastkastes. Līdz Parkam pastnieks tiek jau krietni pēcpusdienā. Tātad - atcerējos izņemt pastu. Palasīju Dienu. Satraukums nemitējās šodien ne mirkli.
- Krietnu brīdi veltīju pārdomām par to, kā uzlabot apkures efektivitāti savās mājās Rīgā. Mazliet parēķināju, cik naudas man vajag, lai šomēnes samaksātu rēķinus un vēl šo to. Satraucos vēl trakāk.
- Samaketēju veidlapas un vizītkartes. Aizsūtīju pdf-us pārbaudīšanai.
- Paveicu šādus tādus sīkus saimniecības darbiņus.
- Sataisīju salātus vakariņām. Nekādi putukrējumi. Ķīnas kāposts ar gurķiem un sīpoliem, un vēl visādiem zaļumiem. Iedzēru drusciņ baltvīna (ledusskapī atradu iesāktu pudeli).
- Nomazgāju traukus.
- Noskatījos Panorāmu.
- Nokāpu pagrabā vēl pēdējo reizi šovakar piemest malku krāsnī.
- Tā nu es te tagad sēžu un rakstu.
Vēl bija visu dienu pa brītiņam jālaiž kaķis vai nu iekšā muižā vai atkal no muižas laukā un jādod viņam ēst katru reizi, kad viņš iesoļoja virtuvē.
Tā ir mana šodiena. Ja nebūtu ļaunās priekšnojautas par nākotni, visādi citādi šī diena būtu lieliska.
6 comments|post comment

[29 Nov 2008|10:36am]
Man gandrīz nemaz negribas nekur doties. Vakarus un nedēļas nogales pavadu mājās, kārtojot telpu pēc telpas, šķirojot mantas, krāmējot visu lieko lielos atkritumu maisos. Es metu projām kaudzēm mantu. Arī grāmatas un mēbeles. Visādus nieciņus. Es pat atradu visu krāmu krāmu - stikla ezi apdauzītām adatām. Ietinu ezi salvetē un izmetu atkritumos. Es nezinu, kādā veidā notiek žilešu izmešana. Kā un kur pareizi un likumīgi, nenodarot postu ne dabai, ne dzīvajām būtnēm, jāizmet žiletes?
Telpas, kuras esmu sakārtojusi, kļūst pustukšas. Brīvi plaukti un skapji. Maz mēbeļu. Daudz brīvas vietas. Lēnām ap mani izplešas vientulība un brīvība. Es nekad vēl neesmu bijusi tik viena. Vēl nekad man nav bijis tik maz pienākumu pret kādu. Varu iet, uz kuru pusi vēlos. Bet es īsti nekur neeju. Daudz esmu mājās.
Vakaros iekurinu kamīnu, skatos ugunī, sildos, lasu grāmatas. Kaķis, mans uzticamas draugs un sarunu biedrs, sēž man blakus, murrā.
Vēl es laprāt gatavoju ēst. Agrāk, kad dzīvoju kopā ar ģimeni, man nepatika neko gatavot. Tagad es savā nodabā vāru zupas un sautēju dārzeņus. No rīta izšķirstu pavārgrāmatu, lai izdomātu, ko gatavošu vakarā. Dažreiz sestdienās dodos iepirkties uz tirgu. Man ir iegaršojušies kāļi un seleriju saknes.
Manas ieceres ir saimnieciskas un vienkāršas. Gribu sev Ziemassvētkos uzdāvināt jaunu plīti ar labu cepeškrāsni. Jau gadiem man nav bijusi plīts, kurā varētu izcept pīrāgus un plātsmaizes.
Saimniekoju. Pierodu pati pie sevis. Es dzīvoju kopā ar sevi.
8 comments|post comment

[25 Nov 2008|04:00pm]
Tumst. Aiz loga šalc iela. Gājēji. Sniega kupenas. Mašīnas. Vēl mazliet jāpastrādā. Tūlīt piecelšos un iešu ieslēgt lielo lampu. Ar mazo galda lampiņu ir jau par tumšu. Aizvēršu aizkarus. Pēc brīža uzvārīšu sev vēl vienu kafiju vai tēju. Turpināšu maketēt. Jau simt četrpadsmito reizi maketēju MT vāku. Viss kā vienmēr. Parasts vakars. Viena no manas dzīves parastajām darba dienām.
3 comments|post comment

Garš rīts [21 Nov 2008|09:02am]
Šorīt pamodos pirms pieciem. Sapratu, ka gulēšana vairs nebūs, un gāju vārīt kafiju. Tagad ir deviņi un esmu jau paveikusi labu daļu šodienas darbu. Gan jau pēcpusdienā būs jāguļ diendusa.
4 comments|post comment

Klostera bildes [14 Nov 2008|11:26am]

Saņēmos un sakārtoju kaut ko no pēdējā laikā bildētā. Pirms mēneša biju Nabadzīgā Bērna Jēzus klosterī Nīderlandē. Fotografēju māsām piederošo izšuvumu kolekciju.Šeit ir gan daži izšuvumi, gan vēl šis un tas.

10 comments|post comment

Par kaķīšiem! [12 Nov 2008|04:57pm]
Paldies Dieviņam, paldies Džeinai un citiem, kas turēja īkšķus par manu kaķīti. Kaķītim ir labāk. Vēl īsti nevar saprast, bet labāk ir.
Mans kaķītis Roza šorīt knapi kustējās, nebalsī brēca un šņāca, kad mēģināju viņai pieskarties, nevarēja ne īsti pastaigāt, ne vispār ko kaķisku darīt. Laikam bija vakar pagalmā kaut kā satraumējies. Neko nevarēju saprast. Sarunāju vetārstu, ka atbrauks apskatīties, pati raudādama braucu uz darbu. Pēdējā laikā man te visi mira nost pie katras izdevības, es esmu vienmēr gatava visļaunākajam.
Pirms brīža ārsts kaķīti apskatījās, nosprieda, ka zvēriņš laikam ir mazliet apdauzījies, bet nekam ļoti nopietnam nevajadzētu būt. Kaķītis ir krietni atžirdzis. Staigā, ēd, interesējas par dzīvi. Vēl jau tāda lēnīga viņa ir, bet ceru, ka būs labi.

Tikmēr varam turēt īkšķus par kādu citu kaķīti. Vienai draudzenei šodien viņas gados vecais kaķis nokritis no galda un arī pie ārsta vedams. Kaut kāda kaķu kritienu diena vai kas.

Par kaķīšiem!

Paldies.
16 comments|post comment

[07 Nov 2008|11:04am]
Mīļais cibas Dieviņ, lūdzu, lūdzu, es vēlos būt laimīga. Ilgstoši. Noturīgi. Pamatoti un pa īstam.
6 comments|post comment

Nikns suns [05 Nov 2008|04:02pm]
Tētis nopietni apdomā iespēju iegādāties rotveileru. To uzzinājusi, saku brēkt, ka neder viņam nekāds rotveilers. Kas tas vispār tāds par suni?!!! Tas taču ir briesmonis, ar tādiem cietumus apsargā!!! Vēl visu ko sabrēcu. Šausmīgi nožēloju, ka visu to sarunāju. Rotveilers ir suns kā suns. Droši vien ir labi un laipni rotveileri, sirsnīgi un paklausīgi. Tikai man šķiet, ka tētim tāds galīgi neder. Nu kur viņš tur laukos liksies ar savu rotveileru? Tur taču cilvēki staigā, bērni brauc, visādi neprātīgi, iereibuši tūristi lien, kur nevajag. Un priekšā - rotveilers. Tas taču ir bīstami. Tas zvērs droši vien ir jāaudzina ļoti stingri, nemitīgi jārāda, kurš te ir galvenais barā utt. Un es īsti neticu, ka mans tētis var izaudzināt disciplinētu suni. Tā nu es izbrēcu savas bažas ļoti nepiemērots vārdos, tagad žēl un kauns.

Es vēl arvien esmu tik ļoti saistīta ar saviem vecākiem, es par viņiem tā uztraucos. Man visu laiku šķiet, ka tētis var izdarīt ko neprātīgu, iegādāties nepiemērotu suni, kaut ko būtisku salaist galīgā dēlī. Stulba ir šī mana uztraukšanās. Tā ir vēlēšanās visu kontrolēt. Bet neko darīt - esmu vecākais bērns ģimenē, neprotu neuztraukties.
33 comments|post comment

[17 Oct 2008|06:50pm]
Rakstu jums no Bosnijas Hercegovinas. Esmu sveetcelojumaa Medzugorjee. Viss labi. Skaisti. Silti. Seit ir mandariinu un granaataabolu laiks. Un arii kandzas dzenamais laiks. Vieteejie pagalmos pie savaam maajaam kuupina lielus aparaatus un dzen kandzju. Viinogas jau kaadu laiku kaa novaaktas.
Es tikmeer daudz luudzos. Izstaigaaju Rozukronja kalna takas un divreiz uzkaapu Krusta kalnaa. Eju uz miseem un adoraacijaam. Mekleeju Dievu, mekleeju ticiibu. Ticiiba briiziem atnaak taadiem kaa vilnjiem un tad atkal aizpluust. Naak un iet. Bet es tik un taa luudzu rozukronjus, uz kalniem un debesiim skatoties, un ceru, ka kaut kur tas viss noder. Varbuut ne tiesi tuuliit un tagad, bet veelaak. Manaa dziivee vai kaada cita dziivee. Luudzu par sevi un saveejiem, par draugiem, par dziivajiem un mirusajiem, luudzu piedosanu, luudzu mieru. Luudzu par jums arii. Nu kaadas dazas luugsanas jau nu noteikti. Varbuut jums noder. Cau!
7 comments|post comment

[02 Oct 2008|11:48am]
Rīt došos īsā ceļojumā iz Vāciju. Braucu uz klosteri, lai bildētu izšuvumu kolekciju. Ļoti smalki, vai ne? Šī klostera kongregācijas māsas dzīvo visā pasaulē, arī Rīgā. Es ceļošu kopā ar māsu K., kas dzīvo šīs kongregācijas mājā Rīgā. Māsas savas dienas pavada lūdzoties un strādājot, viens no viņu darbiem ir izšūšana. Mūsdienās gan māsas ar izšūšanu vairs tik nopietni nenodarbojas, maz esot vairs tādu, kas prot radīt krāšņiem ziediem un eņģeļiem izšūtus liturģiskos tērpus un procesiju karogus. Bet māsām pieder liela izšuvumu kolekcija, kuru man būs ļauts bildēt. Tie ir vairāku gadsimtu laikā tapuši liturģiskie tērpi, altārsegas, karogi. Ļoti gaidu šo ceļojumu. Es no sirds vēlos kaut vai dažas dienas pabūt klosterī, skatīties rokdarbus, fotografēt, domāt citas domas. Vēl es gribu atkal kaut kur aizlidot. Man ļoti patīk lidmašīnas un lidošana. Un lidostas. Un ceļš kā tāds. Būt kaut kur citur un skatīties uz pasauli kā uz kaut ko jaunu un neredzētu.
Gaidu rītdienu.
9 comments|post comment

Panākumi un apkure [01 Oct 2008|11:04am]
Vakar par savām gleznām saņēmu balvas no Rīgas laika un Kultūras foruma. Jūtos patiešām iepriecināta. Vakariņoju kopā ar Annušku, mēs ļoti prātīgi parunājāmies, vispār šodien jūtos labāk.
Zinu, ka jauna apkures katla iegāde varētu manu omu uzlabot vēl jo vairāk. Par apkuri es domāju katru mīļu brīdi jau kādus gadus piecus. Beidzot man nav citu iespēju kā vien šo problēmu atrisināt. Citādi šoziem es varētu nosalt.
Lūk, tā man pašlaik klājas.
16 comments|post comment

[08 Sep 2008|01:17pm]
Vakar beidzās skaņu darbnīca. Vairāk kā nedēļu pasaulei bija pavisam cita skaņa. Pie manis mājās bija tāda kā pamatskola - īsais kurss klausīšanās mācībā un daudzi skaņu vingrinājumi. No rītiem mums bija arī vingrošana. Pēc tam stundu pēc stundas skaņu vingrinājumi. Vakarpusē jau paši spēlējām sarežģītākas kompozīcijas. Sienas, durvis, grīdas, logi - viss ieskanējās, viss atdzīvojās. Mana māja bija pilna ar mūziku. Un es pati tik ļoti aizrāvos, tas ir tas, kas mani dara laimīgu. Tas ir tas kā dēļ man šķiet vērts dzīvot - spēlējoties ar tādiem niekiem kā tukšām skārda bundžiņām un pudeļu korķīšiem, radīt kaut ko skaistu, pārsteidzošu un jaunu. Nu un tad, ka tikai uz īsu brīdi. Tajā vienā īsajā brīdī taču viss ir pa īstam.
Vēl mums bija nodarbība arī Parkā. Staigājām pa pļavām un kalniem, klausījāmies, mazliet skanējām arī paši. Vēl mēs bijām Bolderājā pie jūras. Uzkāpām uz lielajām metāla tvertnēm un improvizējām. Ilgi, ilgi. Metāls zem kājām mums vibrēja, no pustukšajām cisternām augšā cēlās asa, tumša darvas smaka, mēs bijām augstu, augstu virs zemes, tuvāk debesīm, un viss ap mums skanēja, viļņojās, dunēja. Jūra tur lejā zem mums bija mierīga, sudrabaina, klusa. Pasaule skanēja tā kā mēs to atskaņojām. Ar bungu vālītēm, ar vijoļu lociņiem, ar pirkstiem, ar pēdām.
Vakar Noasā uzstājās mūsu pasniedzēji. Skaisti spēlēja visādus jocīgus priekšmetus. Nu, bet šodien ir tieši tāda diena, lai viss būtu beidzies. Pelēks un slapjš, tagad jāsāk atkal viss no sākuma.

Es tagad dzirdu daudz vairāk kā pirms pusotras nedēļas.
post comment

[01 Sep 2008|12:27am]
Trīs dienas dzīvoju "Skaņas telpas" pasaulē. Es pat nenojautu, ka manī ir tik daudz mūzikas, es nezināju, ka varu tā skanēt. Pēkšņi viss ap mani - manas mājas sienas, grīda, logi, durvis - viss skanēja. "Skaņu telpa" bija milzīgs piedzīvojums. Skaņa dara laimīgu. Es nevaru vārāk neko sakarīgu uzrakstīt, jo manī ir pārāk daudz vīna. Mīļie, nāciet nākamsvētdien skatīties, kā "Skaņu telpa" skanēs peldošajā galerijā "Noass".
post comment

[28 Aug 2008|11:20am]
Ja piedalīsieties šajā, tad būsiet mani ciemiņi :))) Tīru māju un remontējos, lai pie manis būtu smuki.
Rītvakar sākies.

Laipni lūgti Skaņas Telpā!

http://maaheli.ee/sassal/pmwiki.php
8 comments|post comment

[16 Aug 2008|03:03pm]
Nogurums milzīgs kā jūra. Pēdējās nedēļas ir bijušas tik pilnas ar visu ko. Un tad vēl trīs dienas un naktis Aglonā, tagad gribu tikai gulēt. Bet ir jālien laukā no migas, jaizkrāmē mantas no mašīnas, jāizslauka virtuvē grīda un jādzīvo vien uz priekšu.
Šodien brālim kāzas. Neesmu aicināta. Sāp jau, protams, ka mani neaicina, bet gan jau kaut kā pārcietīšu. Aglonā daudz domāju par piedošanu. Par to, ka tik daudz būtu jāpiedod. Cilvēkiem, Dievam, sev pašai. Trenējos piedot.
Dzīvoju tālāk.
11 comments|post comment

Aglona [15 Aug 2008|10:04pm]
Nupat atbraucu no Aglonas. Šogad svētceļojumā negāju, tikai svētaizbraucu uz Aglonu ar mašīnu jau trešdien pa dienu. Trīs dienas un divas naktis svinēju, lūdzos un strādāju, tagad esmu ļoti nogurusi, bet priecīgāka kā tad, kad braucu projām no Rīgas. Paspēju salīt un izžūt, saulē apdedzināt degunu un kaklu, peldēties, satikt dažus draugus un ļoti daudz paziņas. Vipār visa kā bija tik daudz. Gulēju teltī. Maz ēdu. Daudz kustējos. Skatījos, kā zvaigznes krīt. Domāju. Lūdzos.
Tagad ir tā labi un mierīgi. Tikai miegs ļoti nāk.
6 comments|post comment

[03 Aug 2008|09:41pm]
Referendums pani pilnīgi šokēja. Es kaut kā biju iedomājusies, ka visi baigi nu ies un piedalīsies. It kā gāja jau arī. Mūsu mazpilsētā ap desmitiem no rīta skolā, kur visas vēlēšanas un balsošanas vienmēr notiek, bija priecīga svētku sajūta, nāca veci un jauni, pat bija drusku jāgaida, kamēr tiek piereģistrēties. Un tā kā iepriekšējā vakarā biju uz Prāta vētras koncertu, tad man likās, ka visam jābūt baigi labi. Ka mums tāda forša tauta, smaidīgi un priecīgi, smuki dzied Kauperam līdzi "Un neviens manā vietāāāā to nedziedās... to nedziedāāās". Kas tur tādiem ko nesaņemties un nenobalsot? Kā var neatbildēt uz jautājumu, ja kāds Tev kaut ko tā nopietni paprasa? Izrādījās, ka mierīgi var neatbildēt. Vienkārši nesaka neko. Ne jā, ne nē.
Kaut gan pagājušajā nedēļa mazliet aptaujājot dažus šīs pašas mazpilsētas iedzīvotājus, bija tādi, kas vispār neko par referendumu nebija dzirdējuši. Vai arī nezināja, ko nozīmē referendums. Vai teica, ka par tādām lietām neinteresējas. Tas viss nav priekš viņiem. Dzīve paiet mizojot kartupeļus vietējās kafejnīcas virtuvē, par bērniem jārūpējas, naudas maz un darba devējs nepatīk, un vispār, kam tagad viegli. Panorāmu neskatās, avīzes nelasa. "Negribas visu to negatīvo sevī laist iekšā." Protams, ka tad jau neiet uz referendumu. Tā nav ne nostāja, ne viedoklis, vispār nekas. Nekas tas nav!
Kaut gan es pazīstu arī tādus, kas dēļ saviem principiem neiet ne uz vēlēšanām, ne uz referendumiem, vispār neatbild ne uz kādiem jautājumiem. Ļoti vīlušies cilvēki. Valsts varas pārstāvji viņus ir tā pievīluši, ka šie dziļi sarūgtinātie cilvēki tagad mēģina izlikties, ka valsts ir izgaisusi. Viņu mājas, viņu darba vietas un ģimene ir tepat, tāda kā rūpīgi sargājama, maza saliņa, bet valsts apkārt nav. Tukšums. Naidīgs tukšums, no kura var izlīst kaut kas ļauns un bīstams. Labāk tukšumu neaiztikt. Varbūt tad tas izgaisīs pavisam.
Ir tādi inteliģentie muļķīši kā es. Tādi kas neko tā īsti nesaprot (nu tik vien kā to, ko Dienā var izlasīt un cik var no Domburšoviem saprast), bet karstā vasaras sestdienā desmitos no rīta tek uz mazpilsētas vidusskolu, lai vēlēšanu iecirknī atbildētu, vai ir par vai pret. It kā tas kaut ko mainītu. Nemaina jau arī. Stulbi kaut kā.
9 comments|post comment

[02 Aug 2008|10:08pm]
Dīvaini ir ar to Prāta vētru - ar katru jaunu albumu man arvien vairāk šķiet, ka viņi dzied par to, kas tieši ar mani notiek. It kā būtu kaut kas šajā laikā, kas mūsu sajūtās sakristu vienā un tajā pašā ritmā. Klausos viņus un domāju, kā var atkal būt tā, ka ir šīs sakritības. Nu jā, zinu, ka ne jau man vienai šī sajūta. Daudziem tas ritms saskan ar Prāta vētru. Bet tik un tā viņi mani vienmēr ļoti pārsteidz. Ar to, ka viss vēl arvien paliek spēkā - tā sirds ritmu sakritība. Vakar Ventspilī Prāta vētras koncerts bija atkal viens tāds liels brīdis, kaut kas tāds, kas labu laiku nepāriet.
Koncertā visi bija sanākuši tādi vasarīgi priecīgi. Visiem gaišas drēbes, visi tādi skaisti, mazliet sapucējušies, nosauļojušies. Plikas kājas un vieglas sandales. Svētku sajūta kāpj augšup līdz pašām debesīm. Un visiem rokas pa gaisu, un jālēkā dziesmām līdzi, un jādzied līdz aizsmakumam, un rokas no plaukšķināšanas patīkami kņud vēl šodien. Laimīgs brīdis. Vasaras virsotnē, Prāta vētras koncertā, siltā vakarā, kopā ar savējiem.
3 comments|post comment

Vakariņas [22 Jul 2008|11:19pm]
Šodien nomira omīte. Pat trīs mēneši nav pagājuši, kopš vectētiņa nāves. Kopā mūžu nodzīvoja un aizgāja arī gandrīz reizē. Ar tēti un tēta brāli uz maiņām sēdējām pie mirstošās omītes. Līdz pašām beigām viņa bija pie apziņas, labi, ka nekas nesāpēja. Tikai auksti kļuva. Arvien aukstāk un aukstāk. Līdz viņa nodzisa. Tētis bija blakus.

Pēc tam, kad omītes ķermenis bija aizvests, tētis un tēta brālis devušies projām, es viena pati paliku vecvecāku dzīvoklī. Sameklēju omītei bēru drēbes, mazliet sakopu istabas. Un taču vēl tikai nupat mēs ar omīti abas kopā meklējām bēru drēbes vectētiņam. Kaut kā sanācis, ka mūsu ģimenes mirušie - mamma, vectētiņš, omīte - mūžībai saposti pēc manas gaumes. Nē, patiesībā, tumšo uzvalku vectētiņam vilkt gribēja omīte, es būt viņu glabājusi zilpelēkajā uzvalkā ar sīkajām svītriņām. Omītei izvēlējos raibu vasaras kleitu, kas viņai bija mugurā, kad Parkā svinējām vectētiņa deviņdesmito dzimšanas dienu. Plāna, raiba kleitiņa. Man likās, ka mūžībā omītei varētu būt vēsi, un sameklēju gaišu adītu jaku. Un gaišas kurpes.

Guļamistaba, kurā omīte pavadīja sava mūžu pēdējās dienas, smaržo pēc slimības, pēc nāves, tikai drēbju skapis - pēc dzīves. Tur viss vēl omītes pašas kārtots, locīts. Plastmasas maisiņos salikta apakšveļa, drēbju atgriezumi, kabatlakatiņi, visādi sīki nieciņi. Un visiem maisiņiem aizsieti mezgli. Skapja augšējos plauktos ir noslēpumainas paciņas, pārsietas ar gaišām aukliņām, tur iekšā kaut kādi veci dokumenti, vēstules. Vēl ir fotogrāfiju albumi, kurpju kastes, ne reizi nevilkti vīriešu krekli arvien vēl veikala iesaiņojumā. Omītes rokassomiņas, kažokādas apkakle, ko ziemā likt virs mēteļa. Omītes dzīve, vectētiņa dzīve. Divu cilvēku drēbes un saimniecības mantas.

Saklāju viņu gultu, nomazgāju virtuvē traukus. Tikmēr lēnām nāca vakars, dzīvoklī kļuva tumšāk, skumjāk. Kārtošanu pabeigusi, izdarīju kaut ko ļoti bērnišķīgu, bet man svarīgu. Paņēmu no ledusskapja doktordesu un uzsmērēju sev desmaizīti. Uzvārīju tēju, atvēru plūmju kopota burku un paēdu pēdējās vakariņas kopā ar saviem vecvecākiem. Kaut arī viņu vairs nebija klāt redzamā veidā, desmaizīte garšoja tiešie tāpat kā manas bērnības laimīgās sviestmaizes, tās, kuras man taisīja vectētiņš un omīte. Sēdēju tukšajā dzīvoklī vēl labu brīdi, pie galda tajā vietā, kas kādreiz skaitījās manējā. Mazliet palasīju kādu grāmatplauktā atrastu grāmatu. Vienkārši kādu brīdi man vajadzēja vēl pie viņiem paciemoties. Viņu mājās - pie Lidijas un Alberta, pie maniem vecvecākiem.

Gāju projām, kad saule jau bija norietējusi. Un ļāvu viņiem arī iet.
14 comments|post comment

Vasara mašīnā [20 Jul 2008|12:11pm]
Nav tikai atmiņas un skumjas vien. Ir vasara, ir saulaini rīti, gaiši vakari, ir daudz prieka. Daudzi no maniem šīs vasaras laimīgajiem brīžiem ir saistīti ar braukšanu mašīnā. Man tik ļoti patīk tā brīvība. Kaut ko sadomāju, iesēžos mašīnā un braucu. Viena pati. Un apstājos, kad pati vēlos. Apstājos, lai apskatītos rapšu laukus vai upi, vai miglu. Piestāju ceļmalas krodziņā un lēnām dzeru kafiju. Vai arī nepiestāju nekur.
Vakar vakarā bija viens tāds laimīgais mirklis, braucot no Talsiem. Saule rietēja, mākoņi iekrāsojās oranži un lillā, ceļš tukšs, vakars bija silts un rāms, un es braucu cauri mežiem, cauri tumši zaļajam un tumši zilajam uz to pusi, kur debesis gaiši zilas un dzeltenas. Mani tik ļoti apbur tā sajūta, ka es esmu pa vidu starp kaut kādām vietām, es dodos no viena punkta uz otru, un viss laiks un ceļš pa vidu starp šīm divām vietām ir manējais.
Tagad man nemitīgi gribas kaut kur doties. Būt ceļā. Ceļot. Braukt, apstāties, braukt. Braukšana ir mans šīs vasaras prieks.
2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 200 entries back ]
[ go | earlier/later ]