Dīvaini ir ar to Prāta vētru - ar katru jaunu albumu man arvien vairāk šķiet, ka viņi dzied par to, kas tieši ar mani notiek. It kā būtu kaut kas šajā laikā, kas mūsu sajūtās sakristu vienā un tajā pašā ritmā. Klausos viņus un domāju, kā var atkal būt tā, ka ir šīs sakritības. Nu jā, zinu, ka ne jau man vienai šī sajūta. Daudziem tas ritms saskan ar Prāta vētru. Bet tik un tā viņi mani vienmēr ļoti pārsteidz. Ar to, ka viss vēl arvien paliek spēkā - tā sirds ritmu sakritība. Vakar Ventspilī Prāta vētras koncerts bija atkal viens tāds liels brīdis, kaut kas tāds, kas labu laiku nepāriet.
Koncertā visi bija sanākuši tādi vasarīgi priecīgi. Visiem gaišas drēbes, visi tādi skaisti, mazliet sapucējušies, nosauļojušies. Plikas kājas un vieglas sandales. Svētku sajūta kāpj augšup līdz pašām debesīm. Un visiem rokas pa gaisu, un jālēkā dziesmām līdzi, un jādzied līdz aizsmakumam, un rokas no plaukšķināšanas patīkami kņud vēl šodien. Laimīgs brīdis. Vasaras virsotnē, Prāta vētras koncertā, siltā vakarā, kopā ar savējiem.