|
[24 Feb 2009|10:58am] |
Šodien jāēd pankūkas, jādaudzās un jālustējas. Rītdien - maisu mugurā, pelnus uz galvas un soļojam gavēnī iekšā.
Pēkšņi sapratu, ka no pankūkām nav liela prieka, ja zinu, ka rītdien būs maize un ūdens, gavēnis, pelni un grēku nožēla. No sirds priecāties varu vien, ja zinu, ka arī rītdien būs svētki. Vai vismaz brīvdiena. Vai arī kaut kas garšīgs apēdams.
|
|
| Darba nedēļa |
[19 Feb 2009|11:46am] |
|
Šonedēļ dabā esmu viena pati. Kolēģes slēpo. Tikmēr es dzīvojos pa darba vietu viena. Tiešo pienākumu šonedēļ ir maz, vairāk daru sev neierastus darbus. Pārstrādusies gan neesmu. Drīzāk esmu tāda kā uzraudze, kam jāvēro, vai visi mehānismi darbojas ierastajā režīmā. Manas kolēģes ir darba organizēšanas ģēniji, visi viņu iekustinātie mehānismi darbojas, ka prieks skatīties.
Man tā patīk mana brīvība, vienatne. Patīk vienai iet pusdienās, patīk būt no rīta līdz vakaram vienai pašai. Es negribētu būt viena vienmēr, tomēr šī neierastā brīvība mani gluži vai reibina. Man tā patīk šis laiks ar sevi! Es pat veicu dažus bērnišķīgus eksperimentus, izvēloties iet pusdienās pa citām ielām, nekā būtu gājusi parasti. Vienmēr biju vēlējusies iegriezties kādā no mazajām, nekad iepriekš neizstaigātajām šķērsieliņām pa ceļam uz vietēju ēstuvi, un tagad beidzot noskaidroju, kurp ved vismaz pāris no šīm ielām.
Patīk no rīta atslēgt ofisa durvis, atvērt logu aizkarus, patīk, ka diena sākas līdz ar manu ierašanos. Es atnāku un telpas sāk dzīvot.
Vakarpusē birojā iekurinu mazo krāsniņu. Paskatos, kā laukā snieg sniegs un pagalmā lēkšo lielais, melnais kaimiņu labradors. Vāru sev tēju vai kafiju. Ir omulīgi. Mazliet kaut ko samaketēju. Zīmēju ilustrācijas. Atbildu uz telefona zvaniem. Esmu laimīga tādā ļoti vienkāršā, ikdienišķā veidā.
Vēl esmu pilnīgi samīlējusies šajā mūzikā. Klausos to skaļi. Nevienam jau netraucē.
|
|
|
[18 Feb 2009|02:43pm] |
Paklau, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fjokla , es tikko sāku draudzēties ar Tevi, un Tu uzreiz tā ņem un izdzēsies. Un pat nedod iespēju Tevi mazliet vairāk iepazīt. Nāc atpakaļ!
|
|
|
[18 Feb 2009|01:03pm] |
Aizdod vēl kādam mašīnu! Atpakaļ autiņu saņēmu šausmīgi netīru, salons smird pēc miskastes vai drīzāk pēc veca piena, viens priekšējais lukturis nedeg, bremzējot no mašīnas dziļumiem dažbrīd atskan tā kā kliedzieni, tā kā vaidi.
Nu neko. Bet jābrauc šodien man bija uz vienu no visdepresīvākajām vietām pasaulē. To varētu izsludināt par skumju un iznīcības zonu vai ko tamlīdzīgu. Tā ir vieta, kur prieks sabrūk acumirklī, visas gaišās vēlēšanās pazūd, skumjas sagrābj sirdi un ilgi nelaiž vaļā. Dzīve kā tāda sāk nepatikt. Skumjā vieta ir Preses nams. Cik tur viss drausmīgi noplucis, sanīcis! Apdrupis betons, netīri logu stikli, uz kāpnēm bundžas un burkas ar cigarešu galiem. Žigli izkrāvu savas kastes un muku projām ko nagi nes. Bet sapsihojusies biju tā, ka uz ceļa niknumā pīpināju priekšā braucošajiem - lai nevelkas.
Viss. Eju pusdienās. Man steidzami vajag kādu jauku brītiņu.
|
|
|
[16 Feb 2009|01:12pm] |
Mīļais cibasdieviņ!
Te ir divas vēlēšanās, kuras man nekādi neizdodas piepildīt, bet ļoti gribētos gan.
Man, lūdzu, vajadzētu jaunu plīti ar labu cepeškrāsni un vēl arī abonementu vietējā sporta klubā (tajā, kas pie darba vietas). Var arī vispirms abonementu un tad plīti. Būtu man tas abonements, es vingrotu jau no rītdienas vai pat no šodienas, ja vien būtu līdzi sporta tērps.
Ar cieņu,
Citronmētra
|
|
|
[13 Feb 2009|04:19pm] |
Man visu dienu šķiet, ka valentīndiena ir šodien. Tik laba un viegla diena! Mans vecais, labais, mūžīgais brūtgāns mani šodien lutina, dāvina sirdis un bučo.
No rīta viņš pavadīja mani uz darbu, un pa ceļam mēs dzērām kafiju lielveikalā un drusku pat sabučojāmies pār kafijas tasītēm. Īsti valentīndienas noskaņās. Turklāt pie kafijas mēs piegrauzām sirdsveida cepumus. Cepumiem bija baltas maliņas un sarkani zaptes viduči.
Lielveikalā skanēja Džo Dasēns un vēl arī tā jaukā dziesma no Bezgalīgā stāsta. "Neverending story" vai kā nu tur bija. Visās malās tiek pārdotas rozes, tulpes, hiacintes un šokolādes končas.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka šodien ir mīlētāju diena. Nekāda tur melnā piektdiena. Nē!
Šodien, draugi, vajag mīlēt jau šodien!
|
|
|
[10 Feb 2009|09:51am] |
Šodien palikšu mājās un gleznošu. Man ir visa šī diena. Visa diena tikai man. Laukā viss nosarmojis, gaismas ir daudz, būs vēlāk jāiziet pastaigāties.
No rīta labu brīdi gultā lasīju Annuškas aizdoto Hobitu. Ļoti jauks gabals. Tieši tāda grāmata, kuru labi lasīt brīvos rītos. Tā nu es sēdēju gultā, ļoti lēnām dzēru savu rīta kafiju, kamēr tā atdzisa pavisam auksta, un lasīju. Kaķis gulēja man blakus un brīžiem iemurrājās. Brīnišķīgs brīvdienas rīts, kas pēkšņi iegadījies kādā otrdienā.
Un tagad laiks gleznošanai.
Ja viss labi veiksies, vakarā iešu pie Šellijas. Tāda diena!
|
|
|
[07 Feb 2009|06:06pm] |
Nu labi. Lai viss neizskatītos tik idilliski, pastāstīšu, ka mierīgajā pēcpusdienā ietilpa arī izstādes atklāšana, kuras laikā es sadzēros karstvīnu vairāk kā būtu bijis prātīgi. Attapos pie bāra letes sapņaini pļāpājot ar pusi, kurš par mani ir kādus 12 gadus jaunāks, bet viņa silti brūnās acis mani ļoti valdzina jau ne pirmo izstādes atklāšanu. Puika vēl mācās skolā. Bet nu tās acis! Nevis vienkārši brūnas, bet tādā krāsā kā upes ūdens, kurā iespīd saule. Brūnais ar tādu kā zeltu dziļumā. Kā Borisa Bērziņa brūnais. Kā medus uz rupjmaizes. Skaisti taču. Kā lai neaizsapņojas, tādās acīs skatoties?
Tas tā - turpinu gada apņemšanos rakstīt par puišiem.
Patiesībā vēl arvien neesmu īsti atskurbusi no pamatīgās karstvīna devas.
|
|
| Atkusnis |
[07 Feb 2009|05:33pm] |
Parkā ir bieza migla, sniegs kūst, bet zeme vēl ir sasalusi - takas ir stingras, viegli izstaigājamas. Nebiju šeit bijusi vairāk kā mēnesi. Izstaigāju visu. Jābrauc šurp biežāk. Man šeit vienmēr patīk - ziemā, vasarā, pavasaros un rudeņos.
Aizbraucu šodien arī līdz Talsiem, lai sapirktu dārzeņus. Man ļoti patīk iepirkties Talsu tirgū. Izvēle ir gana liela manai gaumei, pārdevēji ir vietējie, kas tirgo paši savu dārzu kartupeļus, kāļus, ķirbjus, ābolus un vēl visu ko. Viss vienkāršs un saprotams, garšīgs un svaigs. Turpat blakus medus burkām un sakņu groziem pārdodas arī adītas zeķes un katūna priekšauti, kā arī sēru vainagi kapiem. Vēl var nopirkt kaltētus ābolus ķīselim un zāļu tējas. Sapirkusi visādus ēdamus labumus, beigās vēl nopirku arī sārtu hiacinti podiņā.
Vietējā konditorejā, kur pārdevēja izskatās kā dāma no Tulūza-Lotreka bildēm, izdzēru kafiju ar pienu un apēdu sklandurausi. Tie ir mani mazie Talsu rituāli.
Braukt no Rīgas pa visu lielo miglu bija neticami skaisti. Vietām nevarēja redzēt ne kokus, ne krūmus, abpus ceļam balti lauki, un priekšā pelēka miglas siena. Pa visu lielo miglu izstaigāju arī Parku. Aizgāju līdz savai mājai, ieskatījos verandā, pabradāju pa sniegu ābeļdārzā. Tālumā pamanīju stirnas. Arī viņas mani pamanīja un kādu brīdi stāvēja nekustīgi un mani vēroja. No koku zariem pilēja ūdens, sniegs zem kājām kusa, upē vietām vēl bija biezas ledus kārtas, bet citur ūdens dancoja palēkdamies.
Ne ziema, ne pavasaris. Februāra atkusnis.
|
|
|
[20 Jan 2009|01:22pm] |
Vēlos te kaut ko ierakstīt, bet nav nekā īsti ko teikt. Mana dzīve rit ļoti mierīgi. Mierīgi - tas man šobrīd patīk. Sāku gleznot, bet dienasgaismas pagaidām ir tik ļoti maz, ka visa mana gleznošana tiek ierobežota dažās gaišās stundās nedēļas nogalēs.
Darba dienas pavadu, maketējot grāmatas. Vakaros čabinos pa māju, skatos TV, lasu grāmatas. No rītiem šausmīgi grūti piecelties, mostos lēnām un negribīgi. Dažreiz pamostos naktīs un nevaru aizmigt. Domāju par dzīvi, lai cik arī tas banāli nebūtu.
Krīze liek man taupīt un skaitīt naudu, tā jau pagaidām ar visu tieku galā. Tas gan, ka pavasarī gribēju taisīt izstādi, bet Kultūrpakitāla atbalsts nav iespējams, tad nu tagad jādomā, ko iesākt ar to izstādi.
Vienu vakaru abi ar ZS runājām par to, cik ilgi un kādos krīzes apstākļos mēs turpinātu taisīt mākslu. ZS teica, ka mierīgi pamestu mākslu un sastādītu gurķus un kartupeļus, un dzīvotu no tā, kas izaug dārzā. Nu jā, viņš prot visu ko izaudzēt, zemes kopšana viņu vilina vēl arvien. Pirms ZS kļuva par mākslinieku, viņš bija zemnieks. Jā, tāds īsts zemnieks Igaunijas laukos.
Savukārt man tā arī neradās skaidrība par to, ko es varētu darīt, ja mākslu vairs nekad un nekādi nevarētu taisīt. Es, protams, cīnītos par izdzīvošanu, nebūtu tā, ka pēdējiem spēkiem gleznotu brīdī, kad visa pasaule iet bojā. Ai, nezinu, ko darītu un cik ilgi cīnītos par mākslu.
Bet pagaidām es vienkārši turpinu kustēties uz priekšu. Mierīgi un lēnām. Dienu pēc dienas. Un turpinu domāt par gleznām, kas jāuzglezno, un izstādēm, kas jāuztaisa.
|
|
|
[14 Jan 2009|12:29pm] |
Vakar Doma laukumā bija dīvaina noskaņa jau pirms visām nekārtībām. Pat pirms pašas mītiņošanas. Labu brīdi stāvēju pie Šķūņu ielas suši ēstuves, dzēru kakao un skatījos, kā jauni puiši bariem vien rāpās uz būvlaukuma nožogojumiem pie Doma laukuma. Nu jā, it kā jau, lai labāk varētu redzēt skatuvi. Atceros, kā domāju, ka tomēr dīvaini, ka kārtības sargi stāv turpat blakus, gluži tāpat kā es mierīgi skatās un nebilst, ka tauta staigā pa tiem nožogojumiem. Man jau nu tas tā bīstami izskatījās. Bet tā kā esmu piesardzīga sieviete, tas savās bailīgajās pārdomās daudz nedziļinājos. Izdzēru savu kakao, mītiņošana pa tam laikam bija tikko sākusies, gāju klausīties, ko runā un dzied.
Apstājos pie Doma baznīca, jo tur nebija nekāda lielā drūzma, nevajadzēja burzīties un stumdīties. Tā nu es tur stāvēju un mēģināju klausīties. Dzirdamība gan bija vairāk kā nožēlojama. Dziedāšana vispār izklausījās kā sprakšķi un burkšķi slikti noregulētā rādžiņā. Runas varēja dzirdēt mazliet labāk, bet arī neskaidri. Tālumā virs cilvēku galvām šūpojās koši baloni. Saukļus uz plakātiem izlasīt nevarēju, jo tie visi bija pavērsti uz skatuves pusi. Vienīgais, ko izlasīju, bija "Līga, es tevi mīlu". Augstu paceltu, šādu plakātu nesa kāds kungs. Un tas, ko no skatuves teica, arī mani īsti neuzrunāja. Viss tā tukši un nepārliecinoši izklausījās. Vārdi vien. Šoreiz daudz spēcīgas par skatuves runām šķita strāvas, kas skrēja starp laukumā sanākušajiem cilvēkiem.
Dzirdamība bija ļoti slikta arī tādēļ, ka pūlī nemitīgi kāds kaut ko auroja. Gar Doma baznīcu bija sapulcējušies krievu puiši, tie tad nu izkliedza visādus saukļus. Nepatīkamus, pretīgus saukļus. Sanākusi vispār bija dīvaina publika. Kur tad mūsu stiprās, staltās sievas? Klusie un neizkustināmie kā mūris latviešu vīri? Visvairāk laukumā bija jauni puiši, varētu būt tādi kā celtnieki, kas palikuši bez darba. Gan krievi, gan latvieši. Dzēruši jau nu arī bija. Gar kājām aizripoja pa kādai tukšai pudelei. Nē, bija jau arī sanākuši kādi parasti mītiņotāji - ģimenes, tantes, godīgi ļaudis, kas neko neālējās. Tomēr jauno, agresīvi noskaņoto vīriešu pārsvars bija ļoti uzkrītošs. Un tā agresivitāte - tā bija gaisā jūtama. Tas kā pūlis auroja, atsaucoties vienalga kādiem saukļiem. Nekāda tur dziedāšana. Pa purnu kādam - tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Man tas viss nepatika, nospriedu, ka nepilnu stundu esmu jau piedalījusies pasākumā un ar to būt gana. Aizgāju ar draugiem dzert tēju un ēst zupu krodziņā.
Kad devāmies mājās, Domā laukumā jau auroja nekārtību cēlāji. Negāju skatīties, kas notiek. Auroja tā, ka bija skaidrs - tagad točna kādam pa purnu.
|
|
|
[13 Jan 2009|05:00pm] |
|
Visu dienu domāju, beizot izdomāju - iešu tomēr uz to protesta sanākšanu. Ar gudru ziņu jau no rīta tā siltāk saģērbos, zeķes uzvilku biezas, tad nu jāiet vien būs uz Doma laukumu. Galīgi nav pa ceļam. Labāk jau gribētos mājās gleznot, bet kaut kāds iekšējais urdītājs man nedod mieru un saka: nu, ej taču, ej. Labs ir, tad nu es eju.
|
|
|
[12 Jan 2009|04:30pm] |
|
Darbnīcā atbrīvoju vietu gleznošanai. Noliku molbertu darbnīcas pašā vidū. Sameklēju krāsas, otas un paleti. M6 bodītē nopirku audeklu. Šovakar tā kā varētu sākt gleznot. Man tas gluži vienkārši ir jādara. Ja ilgu laiku negleznoju un nebūvēju objektus, sāku justies tā, it kā manis nemaz nebūtu. Sešus mēnešus manis nav bijis. Tātad ir pienācis laiks atkal būt. Turklāt gaismas tagad ar katru dienu būs arvien vairāk.
|
|
|
[31 Dec 2008|05:20pm] |
Vecā gada pēdējās pusdienas bija ļoti garšīgas un ļoti milzīgas. Tagad neko vairs īpaši negribas. Ne kaut kur iet, ne ko īpaši darīt. Pusdienas gatavojām abi ar ZS, nemitīgi ķīvēdamies un pamācīdami viens otru. Beigās es savu laša gabalu cepu uz pannas, bet ZS savējo - kamīna oglēs. Vienojāmies, ka garšīgi sanācis abiem.
Biju domājusi kaut kur doties, ļoti gribētos dancot un ballēties, bet laikam tomēr īstenošu mājās sēdēšanas plānu. Vēl jau rasols jāsataisa. Un rīt no paša rītu gribu braukt uz Parku. Vēlos kaut ko darīt. Mājās sēdēšanas un ēšanas kādam brīdim pietiks.
Tā, un tagad es saku pavisam nopietni: pietiek man visas šīs skumšanas un bēdāšanās, čīkstēšanas un gaudulības. Gana esmu rakstījusi par mirušajiem un visādām bēdām. Tas viss paliek vecajā gadā. Jaunajā gadā es vēlos rakstīt par priecīgiem notikumiem, par mākslu un kultūru, par mīlestību un seksu, ēst gatavošanu un vingrošanu, interesantiem puišiem, dančiem, par manas dzīves augšupeju un visas cilvēces progresu, mieru un kārtību.
Saņemamies, draugi, un esam laimīgi!
|
|
|
[29 Dec 2008|12:28pm] |
|
Brīnišķīga diena. Nācu uz darbu ar kājām, pēc svētku mielastiem jāglābj fiziskā forma. Vēl es arī esmu atsākusi skriešanu. Vakar skrēju un vingroju tik cītīgi, ka šodien muskuļi mazliet sāp. Bet sajūta ļoti laba. Un mana Pārdaugava svētku laikam par godu ir izrotājusies ar saulē dzirkstošu sarmu. Traki skaisti. Saule spīd, drīz ar kolēģēm iesim pusdienās (sarunājām, ka dzersism pa glāzei vīna arī), darbi arī ripinās uz priekšu. Labi tā. Ziemīgi.
|
|
|
[28 Dec 2008|10:32am] |
Visskaistākais brīdis šajos Ziemassvētkos bija, kad pēc baznīcas gājām uz jūru. Līdzi vilkām arī pagānisko bluķi. Šogad bluķis bija tik pamatīgi sadedzis, ka līdz jūrai viņu aizvilkt nemaz īsti nevarēja - izskatījās, ka tas varētu jūru nesasniedzis sašķīst sarkani kvēlojošās oglēs. Tad nu bluķis tika nests, nevis vilkts. Jūra bija mierīga kā ezers, bluķis iekrita ūdeni un labu brīdi negrima, skatījās uz krasta pusi sarkanām acīm. Tad nodzisa acis un palika tumsa, ūdens, zvaigznēm pilnas debesis. Tik skaidru nakti neatceros Ziemassvētkos pieredzējusi. Klusa, klusa nakts. Bez vēja, bez sniega, bez lietus. Pilnīgi skaidras debesis, redzami zvaigžņu miljoni. Tieši no jūras vidus izauga un pāri visām debesīm liecās Piena ceļš.
Kad citi sāka iet uz māju pusi, mēs ar tēti vēl mirkli pastāvējām pašā ūdens malā. Man šķiet, ka arī viņš tobrīd domāja par mūsu mirušajiem - mammu, vecotēvu, omīti. Par tiem, kurus šogad pavadījām mūžībā. Nezin kādēļ man tobrīd likās, ka mirušie ir līdzās. Mamma noteikti. Vēl pirms gada mēs pa to pašu ceļu cauri priežu mežam gājām uz jūru Ziemassvētku vakarā, un mamma nāca līdzi. Viena no mums, dzīvajiem. Tagad viņa ir tur - zvaigžņu gaismā. Klusumā virs jūras. Ziemassvētku nakts debesīs.
Klusēdami abi ar tēti kāpām augšā kāpās, gājām cauri mežiņam uz mājām, kur visos logos silta gaisma. Mirušie palika ziemas naktī. Dzīvie sēdās pie galda un svinēja Ziemassvētkus.
|
|
|
[24 Dec 2008|01:40pm] |
Priecīgus Ziemassvētkus, mīļie!
|
|
|
[23 Dec 2008|10:07am] |
Pirmssvētku laikā pie ciemos nāk pastnieks. Pasācis klauvēt pie durvīm un izsniegt ierakstītās vēstules. Divreiz man bija jāpiemaksā par vēstulēm, uz kurām bija uzlīmētas pārāk mazas vērtības markas. Agrāk pastnieks kaut kā nemēģināja mani satikt. Kopā ar avīzēm iemeta pastkastē paziņojumu, ka jāierodas pastā pēc vēstules vai bandroles un viss. Tad man bija jābrauc uz tālu pasta nodaļu pakaļ sūtījumiem. Vispār jau labi, ka nekur nav jābrauc un vēstules saņemu mājās.
Bet lieta tāda, ka kādas nelāgas sagadīšanās dēļ pastnieks mani personīgi apciemo rītos, kad esmu aizgulējusies vai vienkārši nolēmusi mosties tā pavēlāk. Vai tā kā šorīt, kad pusi nakts biju pavadījusi cīnoties ar bezmiegu. Tuk, tuk, pastnieks skaļi klauvēja pie manām durvīm bez piedspadsmit deviņos. Modinātājs uz mani šorīt iedarbojies nebija. Pastnieka klauvēšana izklausījās briesmīgi skaļa, biedējoša, neko tobrīd nesapratu. Tik un tā izlīdu no gultas, satinos pledā un pusplika steberēju pa kāpnēm lejā. To, ka klauvē pastnieks, gan sapratu. Tāpēc jau necentos ātrumā ģērbties un pucēties. Pastnieku taču es esmu paris reizes jau satikusi, viņš mani manā rīta izskatās jau ir redzējis, kas tur ko lieki pucēties. Jā, starp citu, pastnieks ir jauns, simpātisks puisis. Vispār citos apstākļos es būtu gribējusi pastniekam par godu izskatīties smukāk, bet tad, kad esmu tikko pamodināta, man kādu brīdi viss ir vienalga.
Šorīt es biju tik ļoti samiegojusies, ka nevarēju parunāt, nevarēju uzskricelēt savu parakstu par sūtījuma saņemšanu un vēl jo mazāk spēju atcerēties, kāds šodien datums. Es pat acis īsti nespēju atvērt. Vispār tomēr šausmīgi tā pamosties no skaļas klauvēšanas pie ārdurvīm. Man šķiet, ka pastnieks pat mazliet sadusmojās par tādu nesavāktību. Bargā balsī nosauca datumu un neatbildēja manam priecīgu Ziemassvētku vēlējumam.
Toties, rīta kafiju dzerot, atcerējos sapni, kuru bija pārtraukusi klauvēšana pie durvīm. Ja pastnieks mani nebūtu pamodinājis, es sapni būtu nosapņojusi līdz beigām un aizmirsusi. Bet tieši tādēļ, ka nemaz īsti vēl nebiju atmodusies, vēl gandrīz turpinot gulēt, sapnis manā galvā arī turpinājās. Un es atcerējos, kā sapņoju, ka manas mājas ir Valsts Mākslas muzejs, un man jārūpējas par to, lai tajā izstādīties eksponāti tiktu restaurēti. Un vēl es naktī ļoti strīdējos ar brāli un pēc tam saucu viņu. Biju nokritusi uz ceļiem un briesmīgi kliedzu: brāli, brāli. Un vēl sapnī bija teātris. Bija vēl vis kaut kas. Tomēr tas, ka saucu brāli, bija visspēcīgāk. Kliedzu no visas sirds. Briesmīgi bija.
Labrīt!
|
|
|
[19 Dec 2008|07:57pm] |
Man ir sakrājušies interesanti cibiņi, kurus labprāt piedraugotu, bet tā kā man ir atņemtas maksas lietotāja privilēģijas, nevaru uzsākt jaunas draudzības. Nākamajā gadā ceru kļūst apsviedīga un bagāta, samaksāt, lai būtu atkal priviliģēta, vairāk draudzēties, satikt dažus cibiņus īstajā dzīvē, vispār būt sabiedriski aktīvāka, priecāties, nedēļas nogalēs uzdejot, regulāri vingrot un būt vidādā ziņā laimīga.
Tā, lūk.
|
|
| Stadions |
[18 Dec 2008|02:40pm] |
|
Arī mana dzīve ir sasējusies parādu un kavētu maksājumu striķītī. Šobrīd ir tā: man nemaksā to, kas būtu jāmaksā, tāpēc arī es nevaru samaksāt to, kas man būtu jāsamaksā citiem. Normāli. Kā jau visiem. Un tā nu mēs visi cits uz citu kliedzam telefona klausulēs un lūdzamies, un tā visu laiku pa apli, pa apli, un nekur tas neved, vien riņķojam pa apli arvien ātrāk un ātrāk. Brīžiem mani pārņem nenormālas dusmas, gribu iet un izdemolēt viņiem to kantori, sasit visu lupatu lēveros un atstāt aiz sevis gruvešu kaudzi, virs kuras vēl ilgi lidinātos mani melnie lāsti. Bet tad atkal dusmas norimst, varbūt izkliedzos uz kādu citu, un pilnīgi mierīgi, bez kādām dusmām un ļaunuma zvanu atkal, apjautājos, kā klājas šajos grūtajos laikos, noklausos bēdīgu stāstu un atvadoties pat novēlu veiksmi un priecīgus Ziemassvētkus. Un turpinu kustēties uz priekšu. Pa apli. Manas dzīves stadionā.
|
|