Vēlos te kaut ko ierakstīt, bet nav nekā īsti ko teikt. Mana dzīve rit ļoti mierīgi. Mierīgi - tas man šobrīd patīk. Sāku gleznot, bet dienasgaismas pagaidām ir tik ļoti maz, ka visa mana gleznošana tiek ierobežota dažās gaišās stundās nedēļas nogalēs.
Darba dienas pavadu, maketējot grāmatas. Vakaros čabinos pa māju, skatos TV, lasu grāmatas. No rītiem šausmīgi grūti piecelties, mostos lēnām un negribīgi. Dažreiz pamostos naktīs un nevaru aizmigt. Domāju par dzīvi, lai cik arī tas banāli nebūtu.
Krīze liek man taupīt un skaitīt naudu, tā jau pagaidām ar visu tieku galā. Tas gan, ka pavasarī gribēju taisīt izstādi, bet Kultūrpakitāla atbalsts nav iespējams, tad nu tagad jādomā, ko iesākt ar to izstādi.
Vienu vakaru abi ar ZS runājām par to, cik ilgi un kādos krīzes apstākļos mēs turpinātu taisīt mākslu. ZS teica, ka mierīgi pamestu mākslu un sastādītu gurķus un kartupeļus, un dzīvotu no tā, kas izaug dārzā. Nu jā, viņš prot visu ko izaudzēt, zemes kopšana viņu vilina vēl arvien. Pirms ZS kļuva par mākslinieku, viņš bija zemnieks. Jā, tāds īsts zemnieks Igaunijas laukos.
Savukārt man tā arī neradās skaidrība par to, ko es varētu darīt, ja mākslu vairs nekad un nekādi nevarētu taisīt. Es, protams, cīnītos par izdzīvošanu, nebūtu tā, ka pēdējiem spēkiem gleznotu brīdī, kad visa pasaule iet bojā. Ai, nezinu, ko darītu un cik ilgi cīnītos par mākslu.
Bet pagaidām es vienkārši turpinu kustēties uz priekšu. Mierīgi un lēnām. Dienu pēc dienas. Un turpinu domāt par gleznām, kas jāuzglezno, un izstādēm, kas jāuztaisa.