Aizdod vēl kādam mašīnu! Atpakaļ autiņu saņēmu šausmīgi netīru, salons smird pēc miskastes vai drīzāk pēc veca piena, viens priekšējais lukturis nedeg, bremzējot no mašīnas dziļumiem dažbrīd atskan tā kā kliedzieni, tā kā vaidi.

Nu neko. Bet jābrauc šodien man bija uz vienu no visdepresīvākajām vietām pasaulē. To varētu izsludināt par skumju un iznīcības zonu vai ko tamlīdzīgu. Tā ir vieta, kur prieks sabrūk acumirklī, visas gaišās vēlēšanās pazūd, skumjas sagrābj sirdi un ilgi nelaiž vaļā. Dzīve kā tāda sāk nepatikt. Skumjā vieta ir Preses nams. Cik tur viss drausmīgi noplucis, sanīcis! Apdrupis betons, netīri logu stikli, uz kāpnēm bundžas un burkas ar cigarešu galiem. Žigli izkrāvu savas kastes un muku projām ko nagi nes. Bet sapsihojusies biju tā, ka uz ceļa niknumā pīpināju priekšā braucošajiem - lai nevelkas.

Viss. Eju pusdienās. Man steidzami vajag kādu jauku brītiņu.