Pirmssvētku laikā pie ciemos nāk pastnieks. Pasācis klauvēt pie durvīm un izsniegt ierakstītās vēstules. Divreiz man bija jāpiemaksā par vēstulēm, uz kurām bija uzlīmētas pārāk mazas vērtības markas. Agrāk pastnieks kaut kā nemēģināja mani satikt. Kopā ar avīzēm iemeta pastkastē paziņojumu, ka jāierodas pastā pēc vēstules vai bandroles un viss. Tad man bija jābrauc uz tālu pasta nodaļu pakaļ sūtījumiem. Vispār jau labi, ka nekur nav jābrauc un vēstules saņemu mājās.
Bet lieta tāda, ka kādas nelāgas sagadīšanās dēļ pastnieks mani personīgi apciemo rītos, kad esmu aizgulējusies vai vienkārši nolēmusi mosties tā pavēlāk. Vai tā kā šorīt, kad pusi nakts biju pavadījusi cīnoties ar bezmiegu. Tuk, tuk, pastnieks skaļi klauvēja pie manām durvīm bez piedspadsmit deviņos. Modinātājs uz mani šorīt iedarbojies nebija. Pastnieka klauvēšana izklausījās briesmīgi skaļa, biedējoša, neko tobrīd nesapratu. Tik un tā izlīdu no gultas, satinos pledā un pusplika steberēju pa kāpnēm lejā. To, ka klauvē pastnieks, gan sapratu. Tāpēc jau necentos ātrumā ģērbties un pucēties. Pastnieku taču es esmu paris reizes jau satikusi, viņš mani manā rīta izskatās jau ir redzējis, kas tur ko lieki pucēties. Jā, starp citu, pastnieks ir jauns, simpātisks puisis. Vispār citos apstākļos es būtu gribējusi pastniekam par godu izskatīties smukāk, bet tad, kad esmu tikko pamodināta, man kādu brīdi viss ir vienalga.
Šorīt es biju tik ļoti samiegojusies, ka nevarēju parunāt, nevarēju uzskricelēt savu parakstu par sūtījuma saņemšanu un vēl jo mazāk spēju atcerēties, kāds šodien datums. Es pat acis īsti nespēju atvērt. Vispār tomēr šausmīgi tā pamosties no skaļas klauvēšanas pie ārdurvīm. Man šķiet, ka pastnieks pat mazliet sadusmojās par tādu nesavāktību. Bargā balsī nosauca datumu un neatbildēja manam priecīgu Ziemassvētku vēlējumam.
Toties, rīta kafiju dzerot, atcerējos sapni, kuru bija pārtraukusi klauvēšana pie durvīm. Ja pastnieks mani nebūtu pamodinājis, es sapni būtu nosapņojusi līdz beigām un aizmirsusi. Bet tieši tādēļ, ka nemaz īsti vēl nebiju atmodusies, vēl gandrīz turpinot gulēt, sapnis manā galvā arī turpinājās. Un es atcerējos, kā sapņoju, ka manas mājas ir Valsts Mākslas muzejs, un man jārūpējas par to, lai tajā izstādīties eksponāti tiktu restaurēti. Un vēl es naktī ļoti strīdējos ar brāli un pēc tam saucu viņu. Biju nokritusi uz ceļiem un briesmīgi kliedzu: brāli, brāli. Un vēl sapnī bija teātris. Bija vēl vis kaut kas. Tomēr tas, ka saucu brāli, bija visspēcīgāk. Kliedzu no visas sirds. Briesmīgi bija.
Labrīt!