Vecā gada pēdējās pusdienas bija ļoti garšīgas un ļoti milzīgas. Tagad neko vairs īpaši negribas. Ne kaut kur iet, ne ko īpaši darīt. Pusdienas gatavojām abi ar ZS, nemitīgi ķīvēdamies un pamācīdami viens otru. Beigās es savu laša gabalu cepu uz pannas, bet ZS savējo - kamīna oglēs. Vienojāmies, ka garšīgi sanācis abiem.
Biju domājusi kaut kur doties, ļoti gribētos dancot un ballēties, bet laikam tomēr īstenošu mājās sēdēšanas plānu. Vēl jau rasols jāsataisa. Un rīt no paša rītu gribu braukt uz Parku. Vēlos kaut ko darīt. Mājās sēdēšanas un ēšanas kādam brīdim pietiks.

Tā, un tagad es saku pavisam nopietni: pietiek man visas šīs skumšanas un bēdāšanās, čīkstēšanas un gaudulības. Gana esmu rakstījusi par mirušajiem un visādām bēdām. Tas viss paliek vecajā gadā. Jaunajā gadā es vēlos rakstīt par priecīgiem notikumiem, par mākslu un kultūru, par mīlestību un seksu, ēst gatavošanu un vingrošanu, interesantiem puišiem, dančiem, par manas dzīves augšupeju un visas cilvēces progresu, mieru un kārtību.

Saņemamies, draugi, un esam laimīgi!